snie · ka

mēs ar humoru, tas mūsu sviestiņš uz melnās maizītes, haha. Jo sliktāk iet, jo vairāk jāsmejas. To pat viens pazīstams no Ukrainas frontes stāsta. Bet kā skolotāji tiek galā, nevaru iedomāties, noteikti ir vēl grūtāk. Konveijera tipa darbs reizēm mūs glābj, aiziet vieni idioti, nāks nākamie, kā mēs smejam. Skolotājam gan nav, kur likties. Vai tas ir vieglāk vai nē, nezinu. Citi instrumenti.

Rīgā pat cilvēki ir citādāki. Pastrādājusi tur un pēc tam reģionā - ir, ir kontrasts jūtams. Bet tiesa, klūp virsū arī par to, ka "neko nedarām", kaut gan esam beidzot apsēdušies. Varbūt tiešām ekonomika noēdusi.