snie · ka

Jā, man prakse būs februārī, tad jau redzēšu. Kaut nu es biju mikrorajona skolā pie krievu/ukraiņu bērniem, kam obligāti bija jāmācās latviski - tas man šķita negodīgi. Tam mazajam cilvēkam ir labi, ka ir patvērums Latvijā, taču viņš nav fiziski spējīgs pa 2 gadiem iemācīties valodu tik labi, lai saprastu teksta uzdevumus matemātikā. Taču krieviski nedrīkstot mācīt, ar likumu aizliegts. Un no tā cieš nevis krievi, bet tieši paši ukraiņi. Vai nav paradokss?

Man kādreiz gribējās strādāt par skolotāju Smiltenē. Savā topošajā grāmatā esmu varonim uzrakstījis, ka viņš strādā par skolotāju Ainažos. Kad intervēju Salacgrīvas skolas mācību pārzini, man šķita viss simpātiski.

Tad es atcerējos, ka es neesmu normāls. UN tādus nenormālos mazpilsētās nesveicina un neaicina kopā iedzert. Tā kā tas droši vien ir idealizēti. Un no darba piedāvājuma Viļakā es atteicos. Tomēr mācības jāpabeidz Rīgā.

Tā, lūk. Varbūt pēc kāda laika tas, kā es domāju par realitāti, kļūs par normu, un tad es varēšu mācīt Liepājā, Valmierā vai Krāslavā.