| |
[Oct. 7th, 2021|01:56 pm] |
Naktī sapņoju, ka ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) ingmars man ir aizdevis mašīnas piekabi ar guašu krāsām, zīmuļiem, flomāsteriem un citām kancelejas precēm. Es to piekabi vilku viņam atdot ar velosipēdu, pie kam tādu, kāds man nekad dzīvē nav bijis, tāds sportiskais ar radziņiem uz stūres. Kādu brīdi nevarēju saprast, kāpēc es tikpat kā nevaru pabraukt uz priekšu, bet tad attapos, ka man kājas ir krusteniski. Labā kāja uz kreisā pedāļa, bet kreisā kāja uz labā pedāļa. Piekabi atdevu pie Kalnciema kvartāla, viens pret otru izturējāmies draudzīgi. Atceros vēl, ka uz ielām bija peļķes. |
|
|
| |
[May. 6th, 2021|09:34 am] |
Šonakt sapņoju, ka atrodos uz kuģa un par pavāru tur strādāja neviens cits kā Grēta Tunberga, tā kā Grētu priecīgu neviens nav redzējis, tad arī manā sapnī viņa bija ļoti neapmierināta, un neapmierināta viņa bija ar to, ka viņai bija uzdots pagatavot salātus, kuriem viena no sastāvdaļām ir rīvēti āboli, bet uz kuģa pieejamie āboli rīvējot nevis pārvērtās smukās plēksnītēs, kā tas ir nepieciešams salātiem, bet gan vienkārši putrā. Tālāk ir drusku miglaini, Grēta kaut kur aizgāja savās darīšanās, bet kuģis izrādījās veda vergus, kurus apsargāja kaut kādi paramilitāri vīri un es centos tos vergus atbrīvot, lai izmantojot vispārēju apjukumu pats arī dabūtu notīties. |
|
|
| |
[Apr. 15th, 2021|10:32 am] |
Šonakt sapņoju, ka esmu Amsterdamā, pilsēta ir pilnīgi tukša, visi bāri tukši, tajos var iet iekšā, bet neviens neapkalpo, atnāku atpakaļ uz viesnīcu, ko stratēģiski esmu noīrējis blakus savam mīļākajam bāram, apsēžos bārā prom no galdiņa un saķeru galvu kā Vinsenta van Goga gleznā Pie mūžības vārtiem. Te pēkšņi bārā ienāk viens regulārais apmeklētājs, kuru manā sapnī tēlo tas melnādainais čalis no filmas Walk Hard, kas filmā teica "...you don't want no part of this shit." Es paceļu galvu no rokām un izmisīgi prasu viņam: "When is this going to end?" uz ko viņš ar vieglu ietupienu un plašu žestu svinīgi atbild: "NOW!" Pēkšņi atsprāgst vaļā durvis, bārs sāk piepildīties ar cilvēkiem, visi nepacietīgi trinās savās vietās un gaida, kad viņus apkalpos. Ārā pa logu arī var redzēt, ka ielas ir pilnas ar cilvēkiem it kā kāds būtu slūžas parāvis vaļā. Viesmīlis apstaigā klientus un regulārajiem noliek uz galda priekšā melnu LEGO klucīti, tas vienkārši nozīmē, ka tam cilvēkam pienākas atlaide. Te pēkšņi es atceros, ka esmu viesnīcas numuriņā aizmirsis savu veipu (nu jau kādus divus mēnešus IRLā esmu pasācis veipot, un šis ir pirmais sapnis kurā figurē veips). Palūdzu savam melnādainajam paziņam pasargāt manu vietu, jo bārs ir totāli pilns. Aizeju uz savu viesnīcas numuriņu, bet tur durvis no ārpuses ir aizkrautas ar visādiem sūdiem, es šos krauju nost un palieku arvien nemierīgāks par to, ka jo ilgāk vilcināšos, tad toč vietu bārā padirsīšu. Es jau esmu gandrīz durvis atkrāvis vaļā, kad pēkšņi nez no kurienes uzrodas mana sieva un lūdz viņai kaut ko palīdzēt. Arghhh! ...un es pamostos. Rīkle man ir totāli sausa, lai gan vakar alkoholu nelietoju, aizeju uz virtuvi padzerties, padzeros, ir pieci no rīta, atnāku atpakaļ uz guļamistabu, apguļos, atnāk kaķis, uzkāpj man uz krūtīm un sāk glausties man gar seju, pa atvērto logu var dzirdēt kā ārā čivina putniņi. No rīta aizgulējos, uztrūkos izdzirdot frāzi "pagājušajā nedēļā Fremī laboratorijā ASV ticis veikts jauns atklājums", vecākai meitai zoomā fizika. |
|
|
| |
[Dec. 11th, 2020|03:25 am] |
Sākumā sapnis bija par mašīnām un autoceļiem, neko daudz neatceros, bet vienā brīdī piefiksēju, ka es esmu pasažieris un pie stūres sēž mans kolēģis (elektronikas dizaineris) un mums blakus ir pļava, kur visas puķes ir baltas. Izkāpām ārā un gājām pa to pļavu apbrīnodami kā gan tas tā var būt, ka pilnīgi visi ziedi ir baltā krāsā, un ziedi bija visdažādākie, no visādām sugām. Vienā brīdī mēs nonācām līdz mežam, kas bija absolūti tumšs, kā tāda melna, melna siena un mēs sākām iet tam cauri sadevušies rokās, lai viens otru nepazaudētu, līdz mēs nonācām klajumiņā, kur atradās raganas mājiņa uz vistas kājiņas. Ragana bija baigā sučka (piedevām vēl veca un neglīta), jo viņa bija kaut ko nodarījusi mūsu pilsētas zvanu tornim. Viņa nebija mājās un mēs nolēmām viņas māju nodedzināt, piešķīlām uguni un lavījāmies atpakaļ. Pa kluso ielīdām mašīnā caur bagāžnieku, lai neradītu troksni, bet ragana mūs sazīmēja un sāka vajāt. Kaut kā viss akšens nonāca līdz Zundas kanāla malai (es tur bērnībā dzīvoju), kur mēs raganu piekāvām un iemetām kanālā, jo visiem taču zināms, ka raganas neprot peldēt. Tā nu mēs tādi pašapmierināti stāvam krastā un skatāmies kā šī grimst, bet pa kanālu peld itāļu tūristi uz piepūšamajiem matračiem un izvelk raganu un novieto uz matrača. Mēs ar kolēģi panikā vicinām rokas un bļaujam "It's a witch! It's a witch!". Tanī brīdī itāļi izvelk grāmatu "Latviešu literatūra 6. klasei" un sāk to ar saspringtām sejas izteiksmēm pētīt. Līdz vienā brīdī priecīgi visi saskatās un saka "OK, it's a witch." un ieveļ viņu atpakaļ ūdenī. Tālāk jau atkal ir nedaudz miglaini, mans kolēģis kaut kur pazūd, bet uzrodas kaut kāda jauna un daiļa ragana, ko raganu konsīlijs ir sūtījis atriebt aroda māsu, un neatceros vai es ar viņu baigi cīnījos vai nē, bet beigās sarunāju, ka viņa mani pārvērtīs par taureņa kāpuru un es viņai visu atlikušo mūžu sēdēšu uz pleca. Pēc tam sapnis transformējās par parastu pirmās personas šūteri, man visu laiku ierocim sprūda patronas un es nevarēju pašaut, līdz mani ielenca un es pamanīju, ka es un ienaidnieki stāvam eļļas peļķē. Viens šāviens un mēs visi aizdegsimies, tāpēc es nometos ceļos un ar rokām sāku to eļļu šļakstīt visapkārt virsū saviem ienaidniekiem un tanī brīdī sieva mani pamodināja, ka es pārāk skaļi murgojot. Un kamēr es visu šo rakstīju un pārlasīju sieva man blakus pa miegam pāris reizes iesmējās. |
|
|
| |
[Apr. 6th, 2020|10:25 am] |
Šonakt sapnī gribēju nopirkt vilciena biļeti, bet man teica, ka biļetes nevar iegādāties uz vilcieniem tajā pašā dienā, tikai nākamajā. Uz manu neizpratni tika atbildēts, ka tas ir dēļ koronas. Nezinu pričom te vilcieni, jo vilcienu lietoju tikai pāris reizes gadā un arī tikai vasarā, bet korona beidzot ir nonākusi līdz zemapziņai. |
|
|
| |
[Nov. 12th, 2019|11:19 am] |
Atkal jau bija ļoti vivīds sapnis. Karoče, man bija pieriebusies mana sieva un es kādu laiku biju nolēmis padzīvot atsevišķi, īrēju istabiņu otrajā stāvā no kādas resnas kundzītes ar rudu kaķi (nu tāds Bokas kundzes tips no Karlsona). Ļoti īsā laikā tā kundzīte man bija paspējusi noriebties vēl vairāk nekā sieva un es izdomāju atgriezties. Sakravāju savu mugursomu un izgāju kāpņutelpā, bet tad attapos, ka ir taču vēla nakts, tāpēc izdomāju, ka varētu lūgt naktsmājas māksliniekiem, kuriem minētā kundzīte izīrēja dzīvokli pagrabā. Surprise, surprise, pagraba dzīvoklī izrādījās dzīvo Imants Kalniņš, viņš bija ļoti sliktā omā, mans lūgums viņu acīm redzot ļoti apgrūtināja, bet viņš man neatteica, iespējams tāpēc, ka arī viņam ļoti riebās namsaimniece. Viņam mugurā bija balts sieviešu naktskrekls ar mazām, zilām puķītēm. Viņa istabas stūrī bija melna metāla krāsns ar stikla durtiņām, bet otrā kaktā bija gulta kurā gulēja viņš pats. Nolikām raskladušku pie krāsns un es uz tās atgūlos. Pēc brīža Imants man teica, ka viņam tomēr patīkamāk ir gulēt vienam, un varbūt es vēlos gulēt blakus istabā? Kāda runa, iegāju blakus istabā, bet tur tikai gulta un milzīga kartona kaste, kas pilna ar visādām mantām, pārsvarā grāmatām. Te pēkšņi es sāku atcerēties, ka es Cibā esmu lasījis, ka ulvs dzīvoja kopā vienā dzīvoklītī ar Imantu Kalniņu un ka nesen viņš ir nomiris. Es jau vispār neesmu māņticīgs, bet es esmu māņticīgs, un es ne par ko negulēšu gultā kurā kāds ir nomiris. Atvilkos atpakaļ un ar nožēlu atzinos Imantam, ka es tur nevaru gulēt un apgūlos raskladuškā. Imants nopūtās un pagrieza man muguru, naktskreklā uz muguras bija izplēsts trīsstūrveida caurums. Te pēkšņi, stāvu augstāk atskanēja skaļa tuc-tuc mūzika. "Bļeģ, tā jobanā ilka atkal!" nolamājās Imants un ņēmās zvanīt pašvaldības policijai. |
|
|
| |
[Nov. 10th, 2019|10:08 am] |
Šonakt redzēju sapni kurā es, mana sieva un vecākā meita gājām uz Vecrīgu. Sākumā ejot pāri Zundas tiltam redzējām pāri pilsētai paceļamies milzīgas liesmas un dūmu mākoni. Tālāk ejot pāri Vanšu tiltam varēja redzēt, ka osta ir pilna ar naftas tankeriem un ir uzsprādzis viens no tiem. Visādi kuģi pa Daugavu nēsājās kā negudri. No sprādziena Vanšu tiltam bija nokritušas margas un mēs gājām uzmanīgi turoties tuvāk brauktuvei, lai neieveltos Daugavā. Gabaliņu tālāk bija nogāzušās ne tikai margas, bet arī milzīgs gabals ietves, tā ka vienlaicīgi tur varēja pārvietoties tikai viens cilvēks pa šauru metāla konstrukciju un abās pusēs šai vietai bija neliela cilvēku drūzmēšanās. Šinī brīdī mana nepacietīgā vecākā meita, nevarēdama sagaidīt kad tiksim pāri, paskatījās uz mums un teica: "Tiksimies otrā pusē!", ieleca Daugavā un sāka peldēt uz krastu. Daugava bija pilna ar brūniem naftas pleķiem un mēs viņai nokliedzām pakaļ: "Dullā, tu taču nošmulēsies!" |
|
|
| |
[Mar. 15th, 2019|11:41 am] |
Šorīt, kad nozvanīja modinātājs, es sapnī braucu ar auto, un pēkšņi man bija tāda jocīga reakcija: "Fuck, es taču tagad nevaru celties, es esmu pie stūres", tāpēc es pa priekšu apstājos un pēc tam ar mierīgu sirdi pamodos. |
|
|
| |
[Apr. 5th, 2018|11:10 am] |
Šonakt sapņoju, ka ir silta un saulaina vasaras diena un Mūksalas iela ir applūdusi, tā ka līdz mašīnas lukturiem. Cilvēki visā ielas garumā peldējās turpat uz braucamās daļas, visapkārt bija lēpes un ūdensrozes, bet mēs ar draugiem vecā Mersedesā lielā ātrumā nesāmies tam visam cauri cerībā, ka tā vecā grabaža nenoslāps. barvins bija pie stūres. Kaut kur pie Dzelzceļa tilta ūdens mašīnai jau bija līdz jumtam, bet beigās mēs tomēr veiksmīgi tikām uz Akmens tilta. Kaut kad vēlāk naktī, jau citā sapnī es cilvēkiem ar lielu sajūsmu to visu atstāstīju, bet viņi mani izsmēja, ka es stāstot sapni sapnī. |
|
|