|
Dec. 11th, 2020|03:25 am |
|
Sākumā sapnis bija par mašīnām un autoceļiem, neko daudz neatceros, bet vienā brīdī piefiksēju, ka es esmu pasažieris un pie stūres sēž mans kolēģis (elektronikas dizaineris) un mums blakus ir pļava, kur visas puķes ir baltas. Izkāpām ārā un gājām pa to pļavu apbrīnodami kā gan tas tā var būt, ka pilnīgi visi ziedi ir baltā krāsā, un ziedi bija visdažādākie, no visādām sugām. Vienā brīdī mēs nonācām līdz mežam, kas bija absolūti tumšs, kā tāda melna, melna siena un mēs sākām iet tam cauri sadevušies rokās, lai viens otru nepazaudētu, līdz mēs nonācām klajumiņā, kur atradās raganas mājiņa uz vistas kājiņas. Ragana bija baigā sučka (piedevām vēl veca un neglīta), jo viņa bija kaut ko nodarījusi mūsu pilsētas zvanu tornim. Viņa nebija mājās un mēs nolēmām viņas māju nodedzināt, piešķīlām uguni un lavījāmies atpakaļ. Pa kluso ielīdām mašīnā caur bagāžnieku, lai neradītu troksni, bet ragana mūs sazīmēja un sāka vajāt. Kaut kā viss akšens nonāca līdz Zundas kanāla malai (es tur bērnībā dzīvoju), kur mēs raganu piekāvām un iemetām kanālā, jo visiem taču zināms, ka raganas neprot peldēt. Tā nu mēs tādi pašapmierināti stāvam krastā un skatāmies kā šī grimst, bet pa kanālu peld itāļu tūristi uz piepūšamajiem matračiem un izvelk raganu un novieto uz matrača. Mēs ar kolēģi panikā vicinām rokas un bļaujam "It's a witch! It's a witch!". Tanī brīdī itāļi izvelk grāmatu "Latviešu literatūra 6. klasei" un sāk to ar saspringtām sejas izteiksmēm pētīt. Līdz vienā brīdī priecīgi visi saskatās un saka "OK, it's a witch." un ieveļ viņu atpakaļ ūdenī. Tālāk jau atkal ir nedaudz miglaini, mans kolēģis kaut kur pazūd, bet uzrodas kaut kāda jauna un daiļa ragana, ko raganu konsīlijs ir sūtījis atriebt aroda māsu, un neatceros vai es ar viņu baigi cīnījos vai nē, bet beigās sarunāju, ka viņa mani pārvērtīs par taureņa kāpuru un es viņai visu atlikušo mūžu sēdēšu uz pleca. Pēc tam sapnis transformējās par parastu pirmās personas šūteri, man visu laiku ierocim sprūda patronas un es nevarēju pašaut, līdz mani ielenca un es pamanīju, ka es un ienaidnieki stāvam eļļas peļķē. Viens šāviens un mēs visi aizdegsimies, tāpēc es nometos ceļos un ar rokām sāku to eļļu šļakstīt visapkārt virsū saviem ienaidniekiem un tanī brīdī sieva mani pamodināja, ka es pārāk skaļi murgojot. Un kamēr es visu šo rakstīju un pārlasīju sieva man blakus pa miegam pāris reizes iesmējās. |
|