| |
[Jun. 15th, 2024|02:36 pm] |
Interesanti, ka džezā, atšķirībā no roka, ļoti daudzi bandlīderi ir bundzinieki. Viens no tādiem ir Steve Gadd, uz kura esmu uzsēdies pēdējās nedēļās. No vienas puses skaidrs, ka viņš nosaka kopējo savu bandu toni un stiliņu, jo tie ir savdabīgi, tajā pašā laikā spēlējot ļoti neuzmācīgi un mierīgi, pamatā ļaujot izpausties citiem. Tāds čilautīgs grūvs piemīt visam, kur viņš piedalās, bet albumi nebūt nav vienveidīgi. Domāju, ka varētu patikt arī tiem, kas džezu pamatā neklausās vai ar to iepazinušies tikai pavirši, ar agrīnajiem bopiem utml. Jāsaka, ka modernais džezs man vispār piedur vairāk. Eklektiskāks un fjūženīgāks. Varbūt to pamatīgi izklausoties, sākšu vairāk saprast arī veco klasiku. Katrā ziņā interesanti atklāt sev pilnīgi jaunu mūzikas lauku, par kuru lielāko daļu dzīves vīpsnāju, bet tagad gribas tik tajā vien plunčāties. Mūžu dzīvo, mūžu grūvo.
jā |
|
|
| |
[Jun. 14th, 2024|09:57 pm] |
|
odi sakoduši abus ausu galus |
|
|
| |
[Jun. 14th, 2024|06:29 pm] |
Tumšās ambiences vēsturisko ierakstu remiksētājs Les Joyaux de la Princesse runā par tik visaptverošu nostaļģiju par aizgājušu ēru- izbijušu grandiozu, taču trauslu skaistumu, ko current year var notvert vien laimīgi bērni, klausoties vecmammas lasītās pasakas. Ja kas tāds vispār vēl pastāv. Iepazīstināšu ar diviem man ļoti tuviem viņa ierakstiem.
1. Šeit viņš runā par pasaules ekspozīcijām, kas aizgājušajā laikmetā tika rīkotas lielākajās pasaules pilsētās, kur tika eksponēti zinātnes un kultūras sasniegumi. Les Joyaux De La Princesse - Exposition Internationale - Art et Techniques - Paris 1937 - https://youtu.be/YOditMu-ubQ?si=G5yUZYR1vul2zeXJ
2. Šī ir viņa sadarbība ar manu visu laiku favorītu Death in June. Tieši tās pašas vibrācijas - bieza jo bieza nostaļģija, kas pārvērsta skaņās, ievilkta šļircē un ielaista manā treknajā, puslējošajā kakla vēnā - teju pa taisno smadzenēs.
https://youtu.be/9lp-_saZ648?si=oACisUMrtpTPuQ3M |
|
|
