Kaut kad mācījos, ka visiem sabiedriskajiem dzīvniekiem, kuriem ir emocijas, negatīvās emocijas rezonē daudz spēcīgāk, un evolucionāristi to skaidro ar to, ka baram (kopienai) ir asāk jāreaģē uz iespējamo apdraudējumu (ko prezumpē indivīda bailes, dusmas, sēras utml.), nevis uz prieku vai labsajūtu.
Resp., spēja atsaukties sugasmāsas/brāļa negatīvajām emocijām vairāk reprezentē tevi kā baram noderīgu indivīdu. Līdzpriecāšanās ir sekundāra.

/sakārto učenes brilles un copi, notinas aizkulisēs/

(Reply to this) (Thread)

Tas izklausās ļoti ticami un nedaudz traucējoši barā ar 7.5 miljardiem indivīdu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Basically, cilvēki ir negative creeps. Tad vajag viņiem kā dzīves jēgu nevis tiekties uz happiness, bet tieši izmeklēt grūtības un sāpēs, ja reiz tik ļoti smeķē. Varbūt tāpēc visi tik nelaimīgi, ka meklē priecīgas un vieglas lietiņas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jep, tas pēdējais teikums totāli hits home, stragloju ar to visu laiku.

(Reply to this) (Parent)

pagpagpag, vecā. nāc atpakaļ un izstāsti mums, kā tu izskaidro 1914 gada ziemassvētkus?

(Reply to this) (Parent)