|
Maijs 28., 2017
23:03
3 dienas bez bērniem ļoti labi pavadītas, sajūta ka brālītis paaudzies : )
BET visvairāk mani mīļoja un bučoja vecākā meita.
Pašā vakarā gan notika negadījums, kas lika paskatīties uz lietām drusku citādi. M saspieda MM roku. MM briesmīgi raudāja, ka sāp, un M tikpat briesmīgi, ka viņa negribēja, ka viņa tikai gribējusi samīļot. Un es iedomājos, ka par tām reizēm, kad MM ir nodarīts pāri, bet M kliedz - varbūt tad arī viņa pārdzīvoja ka netīšām.. Ne vienmēr, viennozīmīgi ne vienmeŗ :D bet varbūt kādā reizē.
Mācībās bija forši, bet baigais kontrasts, tāpat kā ar parasto darbu - es esmu vai nu mamma vai strādāju. Es nemāku būt strādājoša mamma. Man tās ir divas pilnīgi nesaistītas pasaules, kas itkā loģiski, ka es esmu vienīgais kopīgais punkts, bet es kautkā nejūtu līdzsvaru. Ok par līdzsvaru vēl agri runāt, es nemāku noformulēt to jocīgo sajūtu. Varbūt tāpēc ka tik ilgi esmu bijusi "tikai" mamma. Gribēju tikai pierakstīt. Varbūt pie vainas, ka šodien vairākiem cilvēkiem apjautājos kur strādā/ar ko nodarbojas un loģiski ka atpakaļ arī saņēmu šādu jautājumu un tad nu kā sanāca, tā atbildēju. Nebija slikti, bet nebija arī labi.
|
Comments:
Kā tu rīkojies tādā situācijā? Domāju, ka varbūt kliedz, jo gribēja saspiest, bet netīšām saspieda stiprāk nekā gribēja un varbūt nekliegtu ja nebūtu izraisījusi raudāšanu. es kko šādu no savas bērnības atceros, bet es biju tā, kura no šī cieta |
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}