Oktobris 27., 2010
20:52 Es pavisam nopietni jūtos vainīga, ka iešu uz darbu tikai tad, kad daktere rekomendēja, t.i. pēc slimības lapas beigām. Un mani pavisam nopietni sāk interesēt - what's wrong with me?!
|
Comments:
| From: | str |
Date: | 27. Oktobris 2010 - 20:59 |
---|
| | | (Link) |
|
nu paklau!
varbūt no malas labāk redzams, kas par vainu?
Varbūt nejūties droša par sevi darbā, tādēļ vēlies "pārpildīt plānu"?
Gribētos teikt, ka nē, bet kas zina. Katrā gadījumā ne jau par atlaišanu uztraucos, bet par to, ka ar savu slimošanu uzlieku citiem lielāku slodzi
| From: | ld |
Date: | 27. Oktobris 2010 - 21:28 |
---|
| | | (Link) |
|
tas vien nozīmē, ka pēc slimības lapas jāņem atvaļinājums.
| From: | str |
Date: | 27. Oktobris 2010 - 21:30 |
---|
| | | (Link) |
|
tieši tā!
tik ļoti ieriebt šefam es negribu : D
| From: | ld |
Date: | 28. Oktobris 2010 - 11:57 |
---|
| | | (Link) |
|
na runa par riebšanu, bet gan Tavu fizisko un emocionālo veselību. ja pārdegsi, tad būs daudz sliktāk nekā tagad paņemot atvaļinājumu.
ai, nē, tik traki jau nav - pārdegšana man nedraud. Vismazāk šogad - tik prātīga strādātāja kā šogad es sen neesmu bijusi (jo pagāšgad dabūju dubultslodzi divas nedēļas no vietas tieši pirms kāzām un to es vēl aizvien nožēloju)
nu jā, tieši to es sev ar saku
uztver šo kā treniņu nākotnei, proti, ka IR jāliek darbs malā un jāpūšas. Turklāt - varbūt laiks atcerēties laikus, kad biji bezdarbniekos. Tad tak nestrādāšana kaulus nelauza, ne? :)
Trennēties man izdodas, par darbu kā kautkā konkrēta darīšanu nedomāju. Kautkāda pārprasta pienākuma apziņa man laikam ir.. toreiz jau arī tāpēc aizgāju pavisam prom, nevis uz mazāku slodzi, jo zināju - savādāk neizdosies. |
|
|
|
Sviesta Ciba |