hm.
te nu tu pajautāji tā, ka atbildēt ir ļoti grūti (slikti jautājumi, gh ;))
bet varbūt paskaties no otras puses; laba skolotāja & skolēna attiecībās būtu jāpienāk posmam, kurā skolēns spēj pretoties skolotāja metodei, izaicināt viņu uz sacensību un - ja skolotājs ir bijis labs - uzvarēt. Vai pierādīt sava skatījuma atbilstību lietu kārtībai.
tad laba skolotāja uzdevums acīmredzot ir sabalansēt savas metodes pozitīvās un negatīvās puses tā, ka skolēns ar viņu paliek pietiekami ilgi, lai iemācītos tehniku, un uzkrāj pietiekami daudz pretestības, lai spētu sacelties pret skolotāju.
Nu paldies, ka esi kopā ar mani šajā prātā neskaidrajā, kaut saulainajā dienā. :)
Es īsti nesaprotu to sacensību momentu. Man liekas, ka ja tas notiek, tad iestājās citas lomas, nevis skolotāja - skolnieka.
Daudzos gadījumos tā nemaz nav reāla sacensība. Un man te tāds smuks piemērs. Jānis met mobīlo 30 metru, tad paliek vecs var aizmest tikai 20m un sāk trenēt jaunos. Viņa skolnieks Juris aizmet 40 metru. Kurš uzvarēja, Jānis vai Juris?
Ja skolotājs paliek savā lomā, tad visi skolnieka sasniegumi ir viņa panākumi, prieks, lepnums un sasniegums.
Es saprotu, ka var apgūt tehniku un tad iet pie cita skolotāja. Un daži labi skolotāji, ko dzīvē esmu saticis tā arī ir darījuši. Vai arī paaicinājuši kādus meistarus, lai parāda, ko pats nevar parādīt.
Piedod, ka strīdos. Bet šajā procesā atklājas manu iedomu vājās vietas. :-)
Es neiebilstu tam, ka skolēnam varētu nepatikt metode, ka metode var būt aplama un tamlīdzīgi. Es tikai gribu teikt, ka metode ir svarīgāka par tehniku. Kaut vai tas, ka ja ir metode, kā zagt no tehnikas meistariem var aiziet un no viņiem visu samācīties. :-)
Daudzi cilvēki saka, ka galvenais, ko viņi skolā (augstskolā!) ir iemācījusies, tas ir lasīt - meklēt avotus. Vēl saka, ka augstkolā iemācījušies strādāt, nepadoties. Retāk nākas dzirdēt par noderīgajām zināšanām.
Te nu man liekas, ka kautkur ir sajaukta lietu kārtība. Papriekšu vajag varēt tās zināšanas nest un tad lēnā garā jāsāk tās krāmēt mugursomā. Iespējams ļoti lēnā garā.
Es te izvairos no jautājuma, uz kurieni iet ar to mugursomu, bet tas ir jāatbild skolniekam pašam. Un skolotājam atbilstoši jāpārkārto metode.
Bet nav jau tāds krass lomu dalījums dzīvē. Ir daudzas lomas un tās vienlaikus. Gudrs cilvēks būs gan skolnieks, gan skolotājs. :)
Vēlreiz, paldies! Man jau šis tas kļuva skaidrāks, tikai nezinu avotu, kur palasīties, kā to dara.
Nu, veiksmīga tālmešana jau neietver tikai attālumu. Tā ietver arī daudz citu lietu - attieksmi pret sevi, stresa menedžmentu, spēju "nenolūst" pirms sacensībām, spēju atrast interesi par tālmešanu arī tad, kad tai pēc idejas jau būtu jābūt galīgi ZB.
Bet man liekas, ka laba skolotāja/skolnieka attiecības tieši ietver sacensību momentu. T.i., skolniekam nāk klāt papildus motivācija - pārsniegt sava skolotāja līmeni.
Es līdz šim esmu "mācījusi" darīt pavisam nemācāmu lietu - "labi rakstīt". Un principā metode ir viena un tā pati:
1. likt cilvēkam saprast, ko no viņa prasīs profesionāla nodarbošanās ar literatūru (daudz darba, iespējams, sabeigtus nervus un privāto dzīvi, iekšējos konfliktus utt.)
2. atrast stipros un vājos punktus un atzīmēt to, no kā var atteikties & kas jāattīsta
3. mēģināt saprast, kā viņš raksta. Vai tā ir tīra iedvesma vai aprēķins, cik liels ir saprāta un intuīcijas %, vai viņš tekstu redz, dzird vai sajūt, vai uztver to kā plūsmu vai kā atsevišķas informācijas vienības - un tad ieteikt uzlabojumus, izejot no jau esošās metodes
4. atrast to ceļu, kā rakstot viņš var rakstīt ne tikai labāk, bet arī pavisam citādi nekā es - atrast to punktu nākotnē, kurā es viņam teiktu "perfekti, un es tā nekad nebūtu varējusi uzrakstīt". tāpēc ka man absolūti nebūtu interesanti, ja cilvēks paliktu manā līmenī (kurš nav diez cik augsts)
5. iespēju robežās palikt klātesošai, dalīties nevis "tehnikā", bet "sajūtās" (atskaņas atrast var iemācīties, bet daudz grūtāk ir iemācīties atrast to brīdi, kad atskaņa patiešām ieskanas kā skaists akcents vai nemanāma sabalsošanās). Praktiski es biežāk runāju nevis par dažādiem žanriem, bet par tādām problēmām kā radošais izsīkums, sapīšanās tekstā utt.
Tu man patīc! :-)
Un kā tad Taviem skolniekiem iet?
:)
Dāvids Š., starpcit, vakar zastal menja v rasploh - apjautājās, vai es tādu Ģirtu Kalniņu pazīstot, es pusminūti dumji uz viņu blenzu, un tad atcerējos, kā tevi sauc. Un biju spiesta atzīties, ka sen neesmu tevi redzējusi (tas bija mājiens).
A skolniekiem - kā kuram, lielākā daļa no tiem, kas turpina rakstīt, nekādā veidā neafišē to, ka būtu k-ko mācījušies (acīmredzot neapzināti arī šis moments tiek iekļauts programmā; vismaz man nekas nebūtu nepatīkamāk kā dzirdēt izteikumus par "Melgalves apmācītajiem literātiem", brrrr). Un droši vien, dzirdot, ka es te stāstu par kaut kādu mācīšanu, viņi sašutuši paziņotu, ka es nevienam neko neesmu "iemācījusi".
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}