Nu paldies, ka esi kopā ar mani šajā prātā neskaidrajā, kaut saulainajā dienā. :)
Es īsti nesaprotu to sacensību momentu. Man liekas, ka ja tas notiek, tad iestājās citas lomas, nevis skolotāja - skolnieka.
Daudzos gadījumos tā nemaz nav reāla sacensība. Un man te tāds smuks piemērs. Jānis met mobīlo 30 metru, tad paliek vecs var aizmest tikai 20m un sāk trenēt jaunos. Viņa skolnieks Juris aizmet 40 metru. Kurš uzvarēja, Jānis vai Juris?
Ja skolotājs paliek savā lomā, tad visi skolnieka sasniegumi ir viņa panākumi, prieks, lepnums un sasniegums.
Es saprotu, ka var apgūt tehniku un tad iet pie cita skolotāja. Un daži labi skolotāji, ko dzīvē esmu saticis tā arī ir darījuši. Vai arī paaicinājuši kādus meistarus, lai parāda, ko pats nevar parādīt.
Piedod, ka strīdos. Bet šajā procesā atklājas manu iedomu vājās vietas. :-)
Es neiebilstu tam, ka skolēnam varētu nepatikt metode, ka metode var būt aplama un tamlīdzīgi. Es tikai gribu teikt, ka metode ir svarīgāka par tehniku. Kaut vai tas, ka ja ir metode, kā zagt no tehnikas meistariem var aiziet un no viņiem visu samācīties. :-)
Daudzi cilvēki saka, ka galvenais, ko viņi skolā (augstskolā!) ir iemācījusies, tas ir lasīt - meklēt avotus. Vēl saka, ka augstkolā iemācījušies strādāt, nepadoties. Retāk nākas dzirdēt par noderīgajām zināšanām.
Te nu man liekas, ka kautkur ir sajaukta lietu kārtība. Papriekšu vajag varēt tās zināšanas nest un tad lēnā garā jāsāk tās krāmēt mugursomā. Iespējams ļoti lēnā garā.
Es te izvairos no jautājuma, uz kurieni iet ar to mugursomu, bet tas ir jāatbild skolniekam pašam. Un skolotājam atbilstoši jāpārkārto metode.
Bet nav jau tāds krass lomu dalījums dzīvē. Ir daudzas lomas un tās vienlaikus. Gudrs cilvēks būs gan skolnieks, gan skolotājs. :)
Vēlreiz, paldies! Man jau šis tas kļuva skaidrāks, tikai nezinu avotu, kur palasīties, kā to dara.