печально быть антисоциальным - Post a comment

honeybee

01:05 pm

Nu, veiksmīga tālmešana jau neietver tikai attālumu. Tā ietver arī daudz citu lietu - attieksmi pret sevi, stresa menedžmentu, spēju "nenolūst" pirms sacensībām, spēju atrast interesi par tālmešanu arī tad, kad tai pēc idejas jau būtu jābūt galīgi ZB.

Bet man liekas, ka laba skolotāja/skolnieka attiecības tieši ietver sacensību momentu. T.i., skolniekam nāk klāt papildus motivācija - pārsniegt sava skolotāja līmeni.

Es līdz šim esmu "mācījusi" darīt pavisam nemācāmu lietu - "labi rakstīt". Un principā metode ir viena un tā pati:
1. likt cilvēkam saprast, ko no viņa prasīs profesionāla nodarbošanās ar literatūru (daudz darba, iespējams, sabeigtus nervus un privāto dzīvi, iekšējos konfliktus utt.)
2. atrast stipros un vājos punktus un atzīmēt to, no kā var atteikties & kas jāattīsta
3. mēģināt saprast, kā viņš raksta. Vai tā ir tīra iedvesma vai aprēķins, cik liels ir saprāta un intuīcijas %, vai viņš tekstu redz, dzird vai sajūt, vai uztver to kā plūsmu vai kā atsevišķas informācijas vienības - un tad ieteikt uzlabojumus, izejot no jau esošās metodes
4. atrast to ceļu, kā rakstot viņš var rakstīt ne tikai labāk, bet arī pavisam citādi nekā es - atrast to punktu nākotnē, kurā es viņam teiktu "perfekti, un es tā nekad nebūtu varējusi uzrakstīt". tāpēc ka man absolūti nebūtu interesanti, ja cilvēks paliktu manā līmenī (kurš nav diez cik augsts)
5. iespēju robežās palikt klātesošai, dalīties nevis "tehnikā", bet "sajūtās" (atskaņas atrast var iemācīties, bet daudz grūtāk ir iemācīties atrast to brīdi, kad atskaņa patiešām ieskanas kā skaists akcents vai nemanāma sabalsošanās). Praktiski es biežāk runāju nevis par dažādiem žanriem, bet par tādām problēmām kā radošais izsīkums, sapīšanās tekstā utt.