No rīta pamodos ar domu - vēl tikai pusotra nedēļa- jāpierauj josta. Zinu, man izdosies abām ar L 3dien viss buus štokos. Spriedzīte...

Bet domās vēl joprojām viņš mīt, 7dien sapņoju - ļoti reāli- visas tās sajūtas. sāp, vēl joprojām un neko tur nevaru padarīt,

un tā mazā ievainotā sirsniņa pukst, pat šodien (pēc publiskā pamiera fiasko), satiekot - vismaz tas publiskais čau bija, iepukstējās straujāk. ai, ai, ai...
gribu to uztver vienkāršāk un laist garām, bet sirsniņa nesaprot manu domu...