Todien noguruši no garā ceļa, mēs uzzinājām, ka baseins mums nespīd turpmāko nedēļu, bet cerība vien bija, ka kaimiņiem gan ir baseins. Otra nepieciešamība bija izpildīta - palikām pie dāmas, kurai itin labi patikām un kā šādām kundzēm pieklājas, viņa bija itin viesmīlīga un jauka.

Pēc mantu nolikšanas mēs patiesībā vēlējāmies tikai vienu - kārtīgi paēst. Dāma, kuras vārds ir Vita, mūs veda cauri pilsētas burzmai, mēs satikām viņas dēlu ar draudzeni, bet beigu beigās kārtīga ēdiena vietā man pirmo reizi māgā iestūmās ķīniešu ēdiens. Pēc šīs rūgtās pieredzes vēl ilgi nespēju raudzīties uz ķīniešu virtuvi, kaut gan vēlāk sapratu, ka toreiz pieļāvu lielāko kļūdu - izvēlējos to, kas šķita pēc nosaukuma un izskata pats eiropeiskākais. Mūžam atcerēšos, kā vēlējos pie pīles gaļas tomātu mērci, bet bija pieejama vien tāda, kuru man iedeva pagaršot naža asmens gala lielumā - mēles gals notirpa.

Pēc tam sekoja daudzas no brīnišķīgākajām dienām manā mūžā, vairākkārt ceļojot pāri Sidnejas tiltam, neizpratnē brīnoties, kāpēc Vita ceļo ar vilcienu, ja var atļauties mašīnu, tāpat viesošanās kaimiņu baseinā. Vita mūs aizveda uz zoodārzu, kur Elmārs viņu samulsināja, jo steidza mūs saukt pie ziloņiem, kuri bāza viens otram snuķi tajā ķermeņa pusē, kur no galvas nav ne mazākās vēsts. Tas mums šķita daudz interesantāk nekā ķenguru barošana. Un vēl es mūžam atceros, ka Sidnejā metro ir līnija Circle of Key, ko izrunā aptuveni kā "sēkilakī"

Pēc 14 gadiem jau mazliet viss ir sajucis, bet Vitu vēl kādreiz satiku Rīgā. Reiz viņa bija atnākusi uz zēnu kora koncertu Doma baznīcā un mūs atpazinusi, pieklaigāja visu baznīcas vestibilu. Tā arī ir pēdējā atmiņa no mūsu kopīgi pavadītā laika.

Viņas e-pastu ieguvu pirms vairākiem mēnešiem. Izmisīgi meklējot, beigu beigās no viņas pašas. Ir pienācis laiks pastāstīt, kā man iet un ko es daru.

Šodien laukā ir atkal "Latvijas pelēkā" diena, kas man tik ļoti nepatīk, bet es zinu - ja reiz aizbraukšu prom, tieši par šādām dienām visvairāk ilgošos.

Reiz draugi pārcēlās uz gadu uz Izraēlu. Viesojoties īsu laiku Latvijā un arī atbraukuši atpakaļ, viņi priecājās - te ir mākoņi!!!

Ņemot vērā, ka gulta nolaidusies stāvu zemāk, dārgā kaķene Teorija savu prieku ar murrāšanas palīdzību pauž tik braši, ka aizvien vairāk pieplok magas dotais apzimējums - ņurka.

Arī es murrrrrāju.

Otro dienu darbā lēnprātīgi lietojot alkoholu ar kolēģiem svinot te piecdesmit, te septiņdesmit, te atkal tikai nedaudz pāri trīsdesmit, pie manis pienāca Tekla, kura pēc alus pintes bija saņēmusies pajautāt, kā tad nu var viņa, vecs redakcijas patriots (kura man savulaik pateica: "Vērtības nevar sakraut čemodānos un tik vienkārši iznest.") var iegūt par brīvu to, kas ir par maksu.

Arī es pēc īsa brīža saņēmos un uzjautāju kolēģu iemaņas kotlešu gatavošanā. Apzinājos, ka pats pie tām tikšu vien ap vienpadsmitiem, nu baudu savas pirmās ceptās kotletes, kuras mazliet garšo te pēc karbonādes, te pēc maltās gaļas. Notiesājis vakariņas, es gatavojos nākamajam cēlienam. Rīt pēdējo dienu esmu priekšnieks pirms brīvprātīgi [un vadībasprāt vājprātīgi] stājos atpakaļ ierindā. Mans pēdējais rīkojums būs - ceturtdien visiem jāierodas ar krāsotu olu. Un olu liķieri, protams.

"Jā, es zinu. Bet tas, kas ar tevi iepriekš ir noticis, mani pilnīgi neinteresē un uz mani neattiecas."

Ir pagājuši tieši divi gadi, kopš šeit strādāju. Divi visai interesanti gadi un notikumiem bagāti. Tādi divi gadi, kur uzņēmums ietekmēja arī pārējos, ne tikai pats sevi.

Divas lietas te gan nav mainījušās - riebīgs kondiškas gaiss un plānojums atkal ir tāds, kas man nepatīk. Viss pārējais - diezgan karrrrdināli.

Ja kādam no skolas laikiem ir palicis tas mazais instruments, no kura var dabūt ārā sarkanu lāzera staru, labprāt to aizņemtos uz 24 stundām. Aizbrauktu pakaļ jau šovakar, ja vien tas ir saprātīgā attālumā no Rīgas centra.

Vakardien un vispār visu nedēļas nogali domāju vien par vistas fileju, kurai svētdien vakarā beidzās derīguma termiņš, kaut gan veikalā to izcēlu no paša tālākā stūra, jo redzēju, ka tai derīgums par trim dienām ilgāks nekā priekšējām.

Tad nu lūk, šodien ņemu un ēdu to fistas vileju, nav ne vainas ka es jums saku. Tāpat kā nedēļas nogalei, kur viss izdevās pēc plāna, ieskaitot klubus, turklāt sāku iepazīt jaunus cilvēkus. Tieši tas tagad nepieciešams - jaunumi.

Šodien Ģertrūdes valstībai vārda diena

-Ak Dievs, paskaties uz viņu! Izskatās pēc geja!
-Kāpēc gejs? Viņš ir vienkārši neglīts.
-Jā, viņš ir neglīts.
-Nevajag jau visus neglīteņus saukāt par gejiem!

Viens no jautrākajiem cilvēkiem, ko es savā dzīvē esmu sastapis, ir Gunārs, kas tēva krusttēvs jeb onkulis. Arī tagad, kad viņam jau tuvu pie astoņdesmit, viņš turpināja savu tradīciju, jo tēva džipu nosauca par "lūzni, kurš traucē normāli tikt līdz durvīm" (lūznis, jo redz tehniskā apskate beigusies), nosaukt mūs par nodevējiem, jo esam pa ceļam uz Jēkabpili jau paēduši, izstāstīt nesen lasītu anekdoti par sievieti, kura sēž lidostā pēc komandējuma, sakrusto kājas un nodomā: "Cik labi, ka jūs atkal esat kopā!", kā arī piedāvāt izšņaukt degunu salvetē, ar kuru tikko noslaucījis galdu, pēc tam uzjautrinoties par manu sejas izteiksmi. Un tas viss kādu 20 minūšu laikā.

Paralēli tam viņš vienmēr bijis pedants. Kad bijām mazi, galvenais un pirmais, ko izdzirdējām no viņa, ienākot Gunāra mājās bija - neskarties klāt mašīnai (tā bija kārtīga retro mašīna, kuru viņš pucēja ar ārkārtīgu uzmanību) un neaiztikt čiekurus uzvelkamajam pulkstenim (reiz tos norāva vecākie brāļi). Arī tagad pie galda rāva nost karotes, tiklīdz tēju biju apmaisījis un tēvam trīs reizes pajautāja, vai var cukurtrauku atlikt vietā, vai tomēr vēl varbūt ievajadzēsies.

Kamēr citi vakardien skatījās televizorus, es melnajā naktī izlavījos no valstības un pacēlu kā segu vienu no tām kupenām, kas ielu malās sakrautas. Zem tās es paliku apakšā savas ziemas skumjas. Tagad atnāks pavasaris un es gaidīšu, lai tās izkūst līdz ar pērno sniegu.

Ja būs palikušas, es tās noslēpšu kaut kur dziļāk, bet vairs kādu laiku neticēšu atkušņiem un pavasara reiboņiem.

Vai tā būtu britu jaunā, daudzsološā debitante "Mēness" vai jebkura cita filma, kino "Rīga" ir nesalīdzināmi labāks teātris par Forumu vai kādu citu Cinemā. Jau sākot ar lēdijām kasē un pie biļešu kases, tās ir īstas kinematogrāfes, kurām katrs ienācējs ir jauns, nevis kārtējais.

Bet labākais ir tā skaņa zālē. Runa, protams, ir par lielo zāli. Atšķirībā no Cinemu mīksti polsterētajām sienām, te skaņai ir kur izskraidīties un kārtīgi visās sienās izvibrēt, nekāda samta un vates. Šo lietu Šlesers varētu barot tūristiem, šādu kinoteātri es neesmu redzējis nekur Eiropā.

"Mēness" [Moon] bija interesanta, bet tēma mazliet veca. Bet tā, bija ok. Tiešām BAFTA par daudzsološāko režiju.

I hope life on Earth is everything you remember it to be.

Šito es uzrakstīšu uz namdurvīm:

Maza tautu istabiņa
Kā cīruļa perēklīts;
Mans vizuļa vainadziņš
Griestus slauka staigājot.

Kad darbā notiesāšu vakardien uzšmorētās cūkas ribiņas, konstatēšu, ka man saldētavā no 40 kilogramiem gaļas ir atlikuši gandrīz vai tikai tādi gabali, kuru nosaukumos rēgojas: "Cepetis XXL" vai "Ribiņas XXL". Diezgan ātri apēdās, kā nekā gaļa bija ļoti garda. Vienīgais mīnuss, ka ne reizi tā arī neuztaisīju kotletes, bet visu tam paredzēto gaļu samalu Boloņas mērcē vai vrapiem domātā pildījumā. Bet vēl ir pēdējā iespēja - vakardien pārcilājot smagos XXL, atradās viens iepakojums ar sagatavi maltajai gaļai. Nu ko, tagad maizi u.c. atribūtus, lai kotļetkas būtu galdā šonedēļ!

Ņemot vērā, ka nogale sākās pagalam mierīgi, neviens nevarēja iedomāties, ka visa nogale patiesībā būs viens parabolisks piedzīvojums.

Tagad varu būt mierīgs, ka mammas dāvātās distanču slēpes nav liekas, jo izbaudīju Brīvdabas muzeju. Šogad cilvēku gan stipri vairāk. Kā nu ne, ja šogad ir slēpju noma pie muzeja ieejas.

Viss sportā iegūtais gan zuda tālākā atslābināšanās rezultātā (sarkanvīns tika nomainīts uz baltvīnu, jo visi sanesa baltvīnu, kaut gan parasti visi nes sarkanvīnu), kas nebija ilga, bet pietiekami pamatīga, lai no rīta secinātu, ka no visiem iespējamiem variantiem, kā mazināt postošo galvu, kuru gribas šādos rītos aizmest, virtuvē ir tieši neviens. Kad nu tiku līdz veikalam un cibric atpakaļ un klak-klak sev iekšā, sajutos atkal, ka varu arī kaut ko just, bet nekas nekaitina.

Bet kā redzams, prātu tas neglābj, jo tik lielas mūļķības un ūdeni sen neesmu apgalvojis. Nekā sakarīga, nekā no manis paša, te tā nu būt un aizvērties.

Ņemot vērā, ka:

1) Ar ziemas riepām likums nosaka braukšanu līdz 1. martam

2) Jau otro reizi šajā ziemas sezonā ir pamats nomainīt riepas (šoreiz priekšējā labajā riepā ir ieskrējusi skrūve, to pamanīju par vēlu un riepa nav lietojama. Jā, protams, vienu riepu nevar nomainīt, jāmaina abas priekšējās)

3) KASKO pašrisks (jo kāds taču ļaunprātīgi man to skrūvi riepā iesēja!) ir tuvu riepu maiņas cenai

oficiāli paziņoju, ka jau nākamnedēļ servisā būšu pirmais, kurš lūdz automašīnai uzlikt vasaras riepas.

Tas arī nozīmē, ka uz laukiem pagaidām nedošos ni un ni.

Vīruss man atņem iksvētdienas rituālu - saldējums ar šokolādes mērci. Tajā pašā laikā televizorā jau kuro sezonu svētdienas vakars tiek izčakarēts ar šovu.

Nekas. Šoreiz mēģināšu sagatavoties lekcijai tā kārtīgi un laicīgi, ņemot vērā, ka bērniem jāstāsta pamatu pamats - britu antropoloģijas dzimšana.

Es ņemšu vērā, ka šovs ir sācies.

Pirms lielas klavierspēles pianists novelk savas rotas no rokām un tikai tad var sāk virtuozu un izjustu skaņdarbu.

Es atsākšu mācīties klavieres.

Šī bija neapšaubāmi un neapstrīdami mana mūža smagākā diena līdz šim. Tāpēc tagad esmu saritinājies vannā ar dažādiem labumiem apkārt un gatavojos pagalam vēlam filmu vakaram. Un tas tiešām palīdz!