Drūp valstība.

Ir jau divi cilvēki uz šīs pasaules, kuru zvanus es nepieņemu. Viens no viņiem man gan nav zvanījis, tāpēc domāju, ka varbūt šis ir uz mani apvainojies, tāpēc arī neparādījās tur, kur vajadzēja parādīties, lai es uz viņu neapvainotos un pieņemtu viņa zvanus.

Savukārt uz otru nav vērts dusmoties un necelt, jo tāpat nemainīsies un nesapratīs. Bet dīvaini, ka nezvana.


Tāpēc var uzskatīt, ka es esmu apvainojies tādā veidā, kādā nevienam tas neinteresē un pat nav manāms.

Un tagad no mākslas pievēršoties ikdienai, plaukšķinu plaukstas par savu pacietību, ar kuru dzīvē daudzas lietas kļūst pieejamākas. Vien cienījamā kaķene Teorija neapmierināta, ka jaunā galda augstums tai neļauj redzēt, kādi gardumi top uz tā. Bet visādi citādi četru stundu darbs pie montāžas ir rezultējies kārtējā priekā.

Un jā, protams, ka to visu varēja izdarīt stundas laikā, bet es to neprotu un negribu, jo process ir spēks.

Es beidzot atcerējos to filmu no svētdienas, kurā man ļoti patika operatora darbs un arīdzan sižets. Bija jau mazliet SadoMazo, bet latviešiem jau patīk. Tā bija īsfilma "Vadātājs".

Latviešu erotisko pasaku seanss bija diezgan paredzams - pilns ar cilvēkiem, kuri gatavi darīt VISU, lai tikai redzētu šo unikālo mākslas projektu (sēdēt uz netīras grīdas, stāvēt līdz ģībonim, redzēt tikai trešdaļu ekrāna), bet kopumā lielākā daļa filmiņu bija garlaicīgas, labi, ka ne garākas par septiņām minūtēm.

Pārsteidza Dmitrija Ščegoļeva darbs (iedzeršana gan klišejiska), kaut kāds potenciāls bija jūtams īsfilmā "Muļķis". Eksperimentāls projekts bija tas gabals ar angļu valodu, kurš vispilnīgāk atrādīja realitāti (neko vairāk filmas veidotāji arī nesolīja).
Un jā, rūpnīcas šefa uzmākšanās savai strādniecei kā filma bija ļoti vāja (paldies operatoram), bet tomēr pavedināšanas skats bija izturēts un iedarbīgs.

Šogad būs vienas kāzas. Vismaz vienas. Tātad būs balanss. Vismaz kaut kāds.

Šīs nedēļas maratons tuvojas noslēgumam. Esmu pateicīgs, ka darbā ir atjaunots maiņu darbs, man ir laiks sakopties līdz plkst. 14, lai būšu frisch un fertig, kad ierodos Mūkusalā.

Ir dažas lietas jāpiezīmē, kas mainījušās:

-Pēc Austrijas slēpošanas man kāre uz kalnu slēpošanu īslaicīgi ir aprimusi, tagad plānā paslidot un ar distancenēm aizbraukt uz Brīvdabas muzeju.

-Mežkalnu vilinošais apraksts par smuko sniegu aicināt aicina uz Latvijas kalniem. Atšķirībā no Austrijas, te tikko uzsnidzis sniegs pēc divām stundām nepārvēršas neizbraucamos serpentīnos. Sestdien gan darbs

-Peldbaseina cenas jau ir noskaidrotas, drīz jāatsāk pievērsties

-Pārtapšana no studentu par lektoru vienas nakts laikā bija aizraujoša. Studenti domā, ka pirms semināra jānodod 3 000 vārdu gara eseja. Patiesībā vajag tikai 3 000 zīmju.

-Mana mašīna bļauj pēc pavasara. Kaut kas nav kārtībā ar atpakaļgaitu un aizdedzi - vai nu kāds no cilindriem vai kas cits tur tik dobji rūc. Nedēļas atpūta Mario apartamentos +5 grādos arī neko nedeva, jo aiz tās priekšā bija milzīgas kupenas.

-Man nav laika sakārtot istabas. To var nolasīt kaķiem no acīm. Laura Dzērve Partikulu dēvē par Patrīciju, sakot, ka pirmais neesot cienīgs vārds.

-Pa 100 gramiem rāda suitenes, kas kāzās dziedāja.

Tā, viss, vecākā paaudze ir aizgājusi no manis.

Pēc gadiem uz to visu atskatoties, es nevis viegli pasmiešos, bet vēl joprojām neticēšu, ka pa vidu tam visam var uzrakstīt maģistra darbu. Var gan.

Mana mašīna uz Ziemassvētkiem pieprasa dāvanas. Tās dārgākās, kur aiziet viss svētku budžēts. Pagājušajā gadā tas bija akumulator+ģenerators. Šoreiz gan cipars mazāks, bet prasības, protams, ir saglabājušās - nācās mainīt 2 riepas, citādāk tās varot uzsprāgt kuru katru mirkli - pumpas uzmetušās.

PUBERTĀTES pārņemtā mašīna!!!! Nopirkšu tai Clean&Clear un riepas nosmērēšu...

Tēva vārda dienā+Ziemassvētkos dāvātā skaņu aparatūra man ļauj atgriezties pie gadu gaitā uzkrātās klasisko kompaktdisku kolekcijas. Tajā arī šādi tādi vokāli instrumentāli pārlikumi instrumentālā izpildījumā. Tas savukārt aicina atgriezties pie jaukās kordziedāšanas tradīcijas. Varbūt kādreiz, varbūt tomēr debesmalā atkal sārta ola dīgs.

Vakardien gan nevarēju aizmigt līdz diviem (kāds tur brīnums, ja dienā nogulēts līdz pusdiviem (bet iepriekšējā naktī gulēt aizgāji vien pēc trijiem, atbild mana iekšējā šizofrēniskā balss), toties desmit minūtes pirms diviem bija viena no kolosālākajām nomodām, kādu vien atceros - es nevarētu vārdos aprakstīt to bilžu gammu, no kuriem sastāvēja šis mirklis starp būšanu šeit un sapnī - gluži kā kaleidoskopā ceļoju pa laukiem, pļavām, horizontu un krastmalu.

Bet šodien iestājās, Regīnas Ezeras vārdiem runājot, "baraviku laika dullums" pēc sapulcē pavadītām trim stundām. Tagad, pēc viena balzama malka tas turpinās - tā ir, tās sapulces vienādojamas ar vienu alkohola malku tukšā dūšā.

Arī manai omītei patika pēc vannas vienmēr ieraut vienu čarku. Tukšā dūšā, jo pēc ēšanas jau nav nekādas jēgas.

Un tikai nesakiet, ka arī jūs neticējāt šādiem brīnumiem, kuri vispār ir atsaistīti no darba ražīguma un nekustamā īpašuma burbuļa:

Dzintars Zaķis 2007. gada 19. aprīļa Saeimas sēdē: “Šobrīd mūsu valstī inflāciju dzen uz priekšu divi konkrēti faktori. Viens faktors ir tas, ka pie mums ir pieaudzis pieprasījums. Pareizāk sakot, cilvēki daudz vairāk var pirkt jebko, jo naudas daudzums, kas ienāk mūsu ekonomikā, arvien palielinās. Palielinās budžets, palielinās kreditēšanas apjoms, nāk iekšā Eiropas naudas - un tā tālāk, un tā tālāk. Otra lieta, kas inflāciju dzen uz priekšu, ir piedāvājums, kas ir, un cenas. Cenas aug kaut vai tāpēc, ka esam iestājušies Eiropas Savienībā. Jūs varbūt skatījāties pēdējā mēneša galveno inflācijas pieauguma sadaļu… Kārtējo reizi - pārtika un pakalpojumi… Jūs taču fiziku esat mācījušies, zināt savienoto trauku principu… Tātad ar cenām ir līdzīgi. Mēs iegājām Eiropas Savienībā un nu mūsu cenas izlīdzinās ar Eiropas Savienībā esošajām – līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā cenas pieaugs līdz ES vidējo cenu līmenim.”

Pēdējais teikums ir vienkārši anekdote.

Necik ilgi nav jāgaida, kamēr žurkas sāks man grauzt degunu un ausis. Šonakt jau cirta bezkaunīgi skaļi un mērķtiecīgi ceļu no pagrīdes uz guļamistabu manā Raunas pagasta miteklī. Tai trīsistabu mājā izliku arī Vladimira iedoto žurku indi, kādas septiņas tabletes. Pusčetros no rīta, kad no skaļās graušanas pamodos, no tabletēm bija atlikusi tikai viena. Kā paskaidroja Vladimirs, žurkas velkot paiku uz savu midzeni. Tur tad arī 24 stundu laikā nomiršot, bet atkarīgs arī no žurkas masas.

Tajos četros no rīta likās, ka žurka no virtuves graužas durvīs, lai tiktu pie manis. Pēc vairākkārtējiem testiem, konstatēju, ka viņa atrodas citā sfērā, tāpēc medības ar cirvi rokā būtu bezjēdzīgas, jo ārdīt grīdas segumu nebūtu īsti racionāli. Kārtējo reizi cenšoties iemigt, konstatēju, ka graušanu un ņemšanos jūtu gandrīz pie auss. Gaisma atkal ieslēgta, bet no žurkas puses izmaiņu nekādu. Sitiet mani nost, bet šķita, ka viņa ņemas pa krāsni, veicot kosmētiskas pelnu procedūras. Nekas cits neatlika, kā piecos no rīta kurināt krāsni. Protams, ka tas nelīdzēja, protams!

Žurka pēcāk mazliet samulsa no dažādu žanru audiomūzikas tādā agrā rīta stundā, bet pēc pusstundas iemigu. Pamodos vēlu un konstatēju, ka viena no četros no rīta izliktā žurku indes tablete manā guļamistabā arī ir nozudusi. Tātad bija arī pie manis tikusi. Mierinājumu deva otra tablete, kura nebija aiztikta. Cerams, ka viņai un viņas radiem ar savākto apjomu pietiks.

"Paldies Sorosa Fondam - Latvija par piešķirtiem 25 000 EUR [SFL projektu konkursā "Pārmaiņu iespējas skolām"]. Šī finansējuma ietvaros skola iegūst: 2 datorus, 4 portatīvos datorus, printeri, televizoru, mūzikas centru, DVD atskaņotāju, šujmašīnu, overloku, trauku servīzi, virtuves kombainu, elektrisko cepeškrāsni, galda piederumu komplektu, vingrojamo sienu un paklāju, elektriskās klavieres, bērnu rotaļu laukuma ierīces."

Dažas no aktivitātēm, ko veiks finansējuma ietvaros:

"Mākslas darbu veidošana ikdienas stresa mazināšanai"
"Pozitīvas pašapziņas un estētiskas pasaules veidošana mākslinieciskās pašdarbības procesā"
"Mūsdienu tehnoloģiju un dabas materiālu izmantošana dažādu tekstildarbu un sadzīves priekšmetu gatavošanā"

Vēlreiz atkārtoju SFL projektu konkursa nosaukumu - "Pārmaiņu iespējas skolām"

Kopš šodienas manās rokās un manā īpašumā ir iegūlusi šī grāmata, kura nav pieejama nevienā man zināmā Latvijas bibliotēkā (apskatot Zviedru augstskolas & Nacionālo kopkatalogu):

Rīt sākšu lasīt. Izlasīšu nedēļas laikā. Februārī varu aizdot palasīt, ja kādam ir interese/vajadzība. Var pieteikties kaut tagad - komentāros.

Vispār bija interesants stāsts, kāpēc nolēmu to pasūtīt pie angļiem par aptuveni Ls 30, ne izmantot Nacionālās bibliotēkās piedāvāto Starpbibliotēku abonementu par trim latiem, bet par to uzrakstīšu savā politiskajā blogā iekš Diena.lv, kad beigsies mācību atvaļinājums.

Liels bija man prieks piebraukt pie mājas, jo līdz pēdējam brīdim nebija pārliecības, vai neesmu to pēdējoreiz, pāragri aiztaisot skursteņus, nosvilinājis. Kā man vēlāk paskaidroja zinātāji, vienīgais, kas varēja ciest no šādas rīcības, būtu kaķis, kurš nākamo 12 stundu laikā "atstieptu kājas no tvana". Labi, ka kaķis palika Rīgā.

Tagad visas trīs krāsnis sakurtas un beidzot arī mūris sāk silt. Pēc nieka divām stundām. Tagad var beidzot sākt atkal lasīt literatūru. Atlikušas 1,5 grāmatas + 2 raksti no žurnāliem, tad visa nepieciešamā literatūra maģistra darbam būs apgūta.

Tā, mīlīši, man gribējās ko filozofisku palasīt internetā šodien, bet neko jēdzīgu neatradu. Tāpēc izdomāju pats kaut ko padomāt un pasēdēt. Te būs tāda virtene, kur beigu beigās izvirzīju pieņēmumu, kāpēc mēs līdzīgi kā somi pēc krīzes sēdēsim, dzersim un būsim nomākti.

Tātad, Bībele mums teic:

Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda.
Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut.
Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt; savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt.
Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet.
Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt; savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties.
Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt; savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest.
Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt; savs laiks klusēt, un savs laiks runāt.
Savs laiks mīlēt, un savs laiks ienīst; savs laiks karam, un savs laiks mieram.

Cienījamais antropologs Edmunds Līčs par laika izpratni darbā "Divas esejas par laika reprezentāciju simbolos" (lasāmas Kentaurs XXI 27. sējumā) šķetina jautājumu "kā mēs vispār esam nonākuši līdz tādai verbālai kategorijai kā laiks?". Viņaprāt, tā ir divu pieņēmumu rezultāts - (1) noteiktas dabas parādības atkārtojas un (2) dzīvības procesi ir neatgriezeniski.

"Cilvēki tiešām sliecas domāt par laiku kā kaut ko tādu, kas galu galā atkārtojas. To vienlīdz var teikt par Austrālijas aborigēniem, senajiem grieķiem un mūsdienu matemātiķiem astronomiem. Manuprāt, mēs šādi domājam nevis tāpēc, ka nav cita iespējama domāšanas veida, bet gan tāpēc, ka mums psiholoģiski (un tāpēc - reliģiski) ir nepatīkami domāt gan par nāvi, gan par Visuma galu."

Ak šitā, ja? Tas fragments no Bībeles [un tātad reliģiskā domāšana] man rāda citu bildi - laika plūsma ir haotiska un neregulāra, tā nav iepriekšparedzama. E. Līčs uzsver, ka tieši reliģija, ne veselais saprāts pierunā cilvēkus iekļaut daudzveidīgus pretstatus (dzīvība-nāve, nakts-diena, ņemam piemērus no Bībeles citāta un ir pilna buķete ar sērot-diet, meklēt-pazaudēt) vienā kategorijā - laikā. Tomēr Līča noskaņojums visā esejā liek domāt, ka, viņaprāt, reliģija rada iluzoru priekšstatu par visu lietu secīgumu laika skalā. O nē, man šķiet tieši otrādāk. Bībele šeitan pasvītro, ka viss mainās tik neprognozējami un nesecīgi.

Kas tad ir noteicošais un rīcībspējīgais laika pakļāvējs? Cita britu/latviešu antropoloģe Vieda Skultāne uzskata, ka latviešiem tas ir jēdziens par "likteni" (sīkāk sk. Skultans, V. 1998. The testimony of lives: narrative and memory in post-Soviet Latvia.). Piekrītu, ka jēdziena "liktenis" izpratne latvietim būtu daudz tuvāka par Bībelē tālāk tekstā lietoto "Dievu" (Bībeles citātā tālāk ir teksts: "Visu Dievs ir savā laikā jauki iekārtojis, pat arī Mūžību Viņš ir licis cilvēku sirdīs; žēl tikai, ka cilvēks nevar izprast Dieva darbu - ne tā iesākumu, ne galu."). Ja paskatīsimies uz likteni (padomājiet par savu attieksmi pret jēdzienu "liktenis"!) kā šo sakarību veidotāju, tad redzēsim, ka laika plūdumam tajā atstāta maznozīmīga vieta:

Vai liktenim ir no svara, kad ir laiks piedzimt, kad mirt?
Vai liktenim ir no svara, kad ir laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut?
Vai liktenim ir no svara, kad pienāks laiks klusēt, un laiks runāt?

Man šķiet, ka latviešiem liktenis ir daudz īsāka mēroga jēdziens par vispārēja laika plūdumu. Liktenis drīzāk ir savienotājposms, kurš nākamo notikumu piespēlē atkarībā no iepriekšējā. V. Skultānes grāmatā pieminētajā kontekstā tas būtu jāskata šādi: ģimene bija bagāta ---> liktenis piespēlēja izsūtījumu. Lasot cilvēku dzīvesstāstus, rodas pārliecība, ka liktenis nespēj skatīt notikumus lielā laika plaknē, bet gan tikai salīdzinoši mazskaitlīgā notikumu kopumā.

TĀPĒC. Mirklī, kad Latvijas valdība mums sagādā kārtējo laika pieturas punktu (viņi būtu priecīgi Bībeles tekstu papildināt ar tekstu "savs laiks nodokļu celšanai, savs - pabalstu griešanai" vai ko tamlīdzīgu), mūsu apziņā līdz ar nenoteiktību spēcīgāk izlaužas likteņa un laika pārsvars pār cilvēka paša rīcības iespējām. Te tad vietā pieminēt VP SAK ziņojumu par somiem pēc krīzes, kas varētu notikt arī ar mums: "Gan toreiz [ekonomiskās krīzes laikā], gan arī pēc desmit gadiem un vairāk [somu sabiedrībā] novērojama pastiprināta depresivitāte, lielāka psiholoģiskā nospiestība, pievēršanās asociālām uzvedības formām, atkarībām."

Kāpēc tiem somiem tā krīze deviņdesmitajos iesita pa galvu (lasi - alkoholisms) un nomāca un kāpēc mūs tas var sagaidīt? Laikā, kad vairs neticam pašu spēkiem, domājam, ka visu izšķir haotiski laika plūsmu principi, ko vada nenosakāms liktenis, nekas cits neatliek, kā vien sēdēt un gaidīt. "Gan pienāks labāki laiki", zinām taču tādu teicienu. Un kāpēc tad tos labākos laikus nepagaidīt ar asociālām uzvedības formām un atkarībām, lai tas ātrāk paietu? Kaut desmit gadus!

NO OTRAS PUSES. Ņemot vērā, ka latviešu "liktenis" nespēj skatīties tālāk par diviem, trim notikumiem, mums pietiktu ar šādiem mazskaitlīgiem labiem gadījumiem, lai atkal rokas paceltos un sāktos liela augšupeja. Kāpēc man tāda pārliecība? Tāpēc, ka par to liecina arī politiskā kultūra, kur parādās "likteņa" domāšanas principi - vēlētāji nespēj atcerēties par politiķiem neko vairāk kā vien pēdējā pusgada laikā izdarīto/neizdarīto, nav spējīgi analizēt plaša mēroga kopainu.

Tāpēc varbūt mēs nebūsim desmit gadus tik depresīvi kā somi, jo mūsu laika izpratne ir tuvredzīga. Un labi, ka tā.

Eh, tomēr dzīvošu citā viesnīcā. Bez baseina, bet ar internetu.

Ņemot vērā pāreju uz ziemas laiku, ir divas būtiskas lietas:

1) Nākamajā dienā man jāierodas lidostā. Sajaukt neko it kā jau nevar, bet sliktākajā gadījumā lidostā varu ierasties stundu par ātru. Nekas, man jau patīk lidostas bāri. Protams, stundas kavēšanās nebūs salīdzināmas ar  nelaimīgo nejaušību virteni, ko pieredzēja maga (kaķīši ---> nakts piecelšanās ---> palagu mazgāšana ---> neizgulēšanās ----> ierašanās lidostā ---> aizmigšana tranzītzonā ----> lidmašīnas pacelšanās (kurā bija jāsēž iekšā) noskatīšanās no ārpuses)

2) Londonā jutīšos kā trīs stundas agrāks. Tas nozīmē, ka no rīta liksies, ka ilgāk guļu, bet vakarā nāks miegs, jo plkst. 22 jutīšos kā plkst. vienos naktī!

No svētdienas līdz nākamajai sestdienai laiku pavadīšu šeit. Īpaši man patīk viņu ideja par peldbaseinu ar skatu uz Temzu.