Atšķirībā no Fotorace'10 (tāda sacensību disciplīna, kur komandas ar mašīnu skrien pa Rīgu un meklē kartē atzīmētas vietas, lai tur nofotografētu kādu organizatoru noteiktu detāļu), kur mūsu komanda ieguva dalītu pēdējo/priekšpēdējo vietu (iesniegta gan apelācija, ka viena fotogrāfija ir neieskaitīta, tāpēc mūs jāuzskata par priekšpēdējiem), tātad, atšķirībā no Fotorace'10, Cēsīs SEB velomaratonā es, startējot no pēdējā koridora (laika uzskaiti sāk visiem vienādi, neatkarīgi vai esi pie līnijas pirmais vai otrajā tūkstotī) ar starta numuru 2287, Valmierā finišēju kā 1260., liecina rezultātu tabula.

Nav gluži tā, ka esmu Čaks Noriss un apdzinu tūkstoti kalnu velosipēdistus 42 kilometros, jo manu trasi izbrauca 1634 dalībnieki. Tātad kopumā apdzinu nepilnus 400 riteņbraucējus. Turklāt manā grupā - vīrieši pāri 18 - esmu 627. no 736 dalībniekiem. Tā kā mazliet vairāk par simtiņu savus tiešos konkurentus esmu apdzinis. Maniem pieredzes bagātajiem draugiem gāja labāk - trīs no tiem ir ap 550 vietu, bet vīriešu konkurencē viņi ierindojas ap 300 vietu no tiem ~730. Ceturtajam es vēl nezinu uzvārdu, Mārču ir pārāk daudz, bet jābūt līdzīgi. Un es nedomāju, ka augstākus sasniegumus par mani kaldināja viņu starta koridors, kas bija 6. (man 12.), jo finišu viņi sasniedza par pusstundu agrāk. Darbs un pārliecība, mani draugi. Un plānošana arī ir svarīga.

Bet sausais atlikums - laikam laiks pievērsties individuālajiem sporta veidiem, jo, redz, Fotorace'10 man pēdējā, max priekšpēdējā vieta, bet te par lūzeri viss nevar nosaukt. Un laiks pievērsties sev, tikai sev.

Priecīgu jums Latvijas Neatkarības deklarācijas dienu, lai visiem mums sasniegumi!

Pa LR3 skan J. Ivanova variācijas klavierēm. Un es taču kādreiz arī tās varēju nospēlēt. "Un varēsi!" teica Cepļa kungs.

Iepriekšminētais darbs, Grīga klaviersonātes I daļa un J. S. Baha do minora prelūdija&fūga ir mani iecienītākie darbi, ko izdevies nospēlēt [gan ar mainīgām sekmēm]. "Un vēl nospēlēsi," atkal saka Cepļa kungs.

Šovakars beidzot ir mierīgs un prātīgs, jo rītdien man ir mests izaicinājums piedalīties SEB velomaratona 1. posmā. Sestdien veicām nelielu treniņbraucienu un arī vakardien mazliet pabraukājos, rodas pat ticība, ka ~40 km pieveikšu. Un arīdzan jāņem vērā, ka esmu iegādājies ķiveri [patiesībā, ja uzmanīgi lasāt manu dienasgrāmatu, tad zināt, ka tā ir mammas dāvana manā dz. d.], līdz ar to esmu atbilstoši un pārdomāti ekipēts!

Līdzās šodien man bija cilvēki, jauni un iepriekš nepazīti, bet izrādās, ka visi mani agrāk bija kaut kur redzējuši un galu galā esam pabeiguši vienu skolu. Es secināju, ka ir jauki cilvēki, kuri vienkārši tādi ir (nav vērts viņiem par to teikt paldies, viņi to negaida un nesaprot, tie vienkārši jutīsies neērti), ir tādi, kuri cenšas būt jauki (un nav vērts viņiem teikt, lai necenšas), un ir tādi, kuri to nedz cenšas, nedz arī var būt jauki. Viņi visi ir cilvēki un pieļauj cilvēcīgas kļūdas, bet drīzāk vienkārši ir jāpieņem, ka tādi ir, citādāk pats pieļaušu kļūdas viņu vērtējumā. Man ir paveicies, ka es satieku aizvien jaunus cilvēkus, kuri man to atgādina un uztur mani ar savu cilvēcību.

Šovakar "Resnie putni" tika nomainīti pret grilu un sarunām par attīstību. Ar cilvēkiem jauniem un iepriekš nepazītiem, bet izrādās, ka visi mani agrāk bija kaut kur redzējuši un galu galā esam pabeiguši vienu skolu.

Vakardien atklājām, ka mūsu sabiedrībā, mazajā kompānijā ir cilvēki ar disleksiju. Viņi paši to atzina, bet nezināja, ka viņiem tā piemīt. Tā nu es viņiem izklāstīju, ka viņiem ir disleksija, bet beigās konstatējām, ka nepieciešama arī logopēda un vizīte pie ausu ārsta, jo regulāri visi lietoja vārdu dislekcija.

-Bija smuks krekls, bet nebija mans izmērs. Visi krekli, kas ir par lielu, izskatās kā uzvilkts maiss.
-Kas, kas?
-Nu, ja krekls ir par lielu, tad izskatās, ka vienkārši maiss ir uzvilkts
-Nē, ja krekls ir par lielu, tad izskatās pēc "Elkor" pārdevēja.

No šodienas viss ir spēkā. Viss.*



*"Viss" lieto, lai uzsvērtu savu domu, pasvītrotu tās negrozāmību, arī saka, ja kas beidzas, norādīts Skaidrojošajā vārdnīcā

Tā kā lifts nestrādā, uz to nepilno stundu atstāju lejā riteni. Veiksmīgā kārtā piezvanīja Laumene un sarunas garlaikots sāku skatīties pa logu. Protams, ka tieši tobrīd trīs vīri knibinājās ap manu riteni. Nācās pārtraukt sarunu, lai kungiem no saviem augstumiem uzbļautu, lai beidz knakstīties. Pacēluši galvas, viņi apgalvoja, ka tikai skatoties. Tad nu pateicu, lai skatās ar acīm, nevis rokām. Nevēlos būt policijas plāna daļa, galu galā.

Ir trīs svarīgi secinājumi:

1) Ir filmas, kuras domātas tikai laika nosišanai ("Brīnumainā aukle un lielais sprādziens") un tās tiek aizmirstas pie iekāpšanas mašīnā, bet citas tieši otrādāk, liek domāt jau izkāpjot no auto ("Nopietns cilvēks". Šajā brāļu Koenu filmā spēlē Toma Henka un Džordža Klūnija dubultnieki).

2) Pēc otrās filmas mēs secinājām, ka "live sucks, but live with that", ko arī darījām visu nakti, neaizmirstot obligātos pieturas punktus, kas ietver sirošanu pa dažādām vietām, diennakts "Lido" un atgriešanās no turienes, kur tu nāci;

3) Andai dzīvoklī (afterpārtijs beidzot nenotika pie Artas) loga vietā ir konceptuālā māksla, kur pusseptiņos no rīta regulāri krīt putni lejā. Čīkstot jau no vienpadsmitiem, ka braukšu mājās, izpelnījos apzīmējumu "monstrs" no Annas puses, jo galanti pirms tam aizvedu visas dāmas pa mājām. Te secinājums, ka šāda koncepcija ("tūlīt braukšu mājās") iespējams ir vienkārši uzmanības pievēršana un veids, kā sev ieskaidrot, ka tūdaļ jau viss beigsies.


Saullēkts šogad sagaidīts, bet kaķis vaicā, kā var tik ilgi braukt vienkārši pēc diviem metāla gabaliem, kāds patiesībā bija mērķis, atgriežoties Rīgas centrā?

Šonedēļ ir maratons eksāmenam, nākamnedēļ vajag pārdzejot pētījumu žurnālam angļu valodā, bet pēc tam laiks sākt ķemmēt un spietot ap vēstniecībām, paralēli sataisot mājas lapu. Līdz jūnijam jāpārraksta arī vectēva dienasgrāmata, bet jūlijā jānoskaidro saknes Polijā, līdz tam veicot priekšizpēti. Miera nebūs.

Pietika krustmātei mani redzēt braucam pa Daugavgrīvas ielu ar riteni ("tur taču smagās mašīnas dragā uz ostu šurpu turpu!"), lai dažu stundu laikā deviņos vakarā jau tiktu sacelta ažiotāža un augstākais trauksmes līmenis. Veiksmīgā kārtā to noignorēju un zvanu saņēmu tikai šodien ap pusdienlaiku, kur tika paziņots krīzes komisijas vienpersoniskais lēmums - no līdzekļiem dzimšanas dienai paredzētajiem gadījumiem piešķirt finansējumu ķiveres iegādei. Rīt pēc lekcijas to iegādāšos.

Šis bija filigrānāko piedošanas un parādu atlaišanas vakars, kurš sākās pašvaldības policijā, bet noslēdzās "Piektdienā"/"Ozirisā".


Patiesībā piedošanu nevar noslēgt.

Kad man šķita, ka esmu nogulējis vai pusi nakts, piecēlos no šausmīga murga. Laikam gan tāpēc, ka tik ātri atkal aizmigu, vairs neatceros, par ko tas bija, vien kādi pūkaini baloni gar acīm.

Un pareizi vien ir, tos murgus nav ko atcerēties un par tiem domāt.

Šodien ar studentiem runājām par seksu un bija patiešām laba lekcija. Nākamreiz teicu gan, ka nekas no tā nespīd, jo runāsim par reliģiju.

Pēc lekcijas pienāca aktīvā LSA studente [kura man vienmēr klāsta, uz kādām akreditācijām un citām svarīgām sanāksmēm viņa steidzas, gluži kā es viņas vecumā] un taujāta, vai es arī nākamgad pasniegšu. Izrādās, nav runa par akadēmisko parādu, ar ko viņa šogad rēķinās, bet gan par to, ka viņas draudzenei [visticamāk, zviedros] antropoloģiju pasniedz Ķīlis un tad tajā lekciju kursā Roberts viņiem dod uzdevumus iziet ielās un tēlot (piem., gejus, mirušus cilvēkus utml.), novērojot sabiedrības reakciju. Nezinu, cik tas atbilst patiesībai, bet es teicu, ka manā lekciju kursā ar tādu lietu mēs nenodarbosimies, kaut gan viņa jau nu teicās, ka tas būtu dikti interesanti un aizraujoši.

Pietiek jau ar to, ka sociālā antropoloģija ir provocējoša un izraisa izmaiņas, lai kā to negribētos. Piemēram, tagad uzzināju, ka Raunas bartera veikals tikai pateicoties man un manam maģistra darba pētījumam [to saka tā īpašnieks] vietējo acīs uztverts par kaut ko nopietnu, ja jau «tas jaunais pētnieks te dzīvoja to laiku, runāja, interesējās». Pietiek jau ar šādām un daudz lielākām traģēdijām antropoloģijā, lai vēl apzināti un tīši provocētu sabiedrību uz izmaiņām. Turklāt gadījumā, ja ir viens vienīgs mērķis - paskatīties, kā nu būs - tas pilnībā neattaisnojas. Es ticu, ka Roberta uzdevums ir citādāks un ar citiem mērķiem. Jebkurā gadījumā man negribētos, lai pirmā asociācija ar antropoloģiju būtu tā, kas arīdzan man savulaik bija viena no pirmajām - ā, tie ir tie, kuri mācību laikā iet pa ielu un it kā izseko kādu un tad skatās, kā cilvēki uz to reaģē. Antropoloģijai nav jākaitina, bet jāpalīdz saprast cilvēku kultūrrīcību. Reizēm gan sanāk tā dēļ kaitināt kādu, tas gan, tas gan.

Studentei neaizliedzu savā patstāvīgajā darbā veikt eksperimentālu pētījumu, taču pirms tam nopietni padomājot, kāds ir tā mērķis un plānotais rezultāts. Tomēr jāņem vērā, ka parasti pētījumā no sākuma ir mērķis un pētījuma priekšmets, nevis metode, kurai tad pielāgo pētījumu.

Ja kādam ir interese par antropoloģijas traģēdijām un sekām, vērts e-bibliotēkā atrast Kentaurs XXI 27. numura rakstu "Skaidrība un kompromisi" un apskatīt tās rindkopas, kurās aprakstīts, kā antropologi centās iefiltrēties sektās, kas ticēja pasaules galiem un ar ko tas beidzās.

Skatījos Stockmann uz LED televizoru par 700 latiem un siekalojos, siekalojos, siekalojos. Nospļāvos un nenopirku, gaidīšu augusta izpārdošanas, kad visi nepirks teļļukus dēļ digitālās TV un būs arī iekrāts kāds santyms.

Bet attēls LED tiešām labs - es tur redzu pakāpi augstāku par LCD un tuvošanos 3D.

Tā tā dzīve paiet:


Aizdomās par kukuļa pieņemšanu aizturēts ceļu policists

Izbijis policists pie "Alfas" palīdz notvert rokassomiņas zagli

Ieskatījos skatlogā un konstatēju, ka kultūras nama piedāvājumā nav nekādas ģitārspēles, lai gan tā internetā bija minēta. Pēc piedāvājumu izpētes plānoju tur ierasties darba laikā un pajautāt: "Ko jūs man kā vīrietim bez dejošanas, dziedāšanas un teātra spēlēšanas varat piedāvāt? Līnijdejas un rotu darināšanu lūdzu nepiedāvāt!"

Tēva ģitāra gan jau nekur nepazudīs.

Vakardien apskatīju Rīgas omas kapavietu un biju patīkami pārsteigs, cik tā sakopta. Šodien mammai zvanīju un uzzināju, ka šī bijusi uz Lieldienām un ar grābeklīti pakašājusi. Jauki.

Viens no veidiem, kā radīt mājas sajūtu jaunā dzīvesvietā, ir tā dauzīties apkārt, ka nonākšana mājās notiek vispārēja noguruma un "maz gulētu stundu nakts laikā" stadijā. Nedēļas otrajā pusē vēlams ierobežot vispār atrašanos jaunajā dzīvesvietā.

Jūtu, ka pēc aptuveni trīs mēnešu +/- šāda dzīvesveida sāku beidzot teikt tam nē. Redzēs, ko teikšu atkal nākamajā ceturtdienā.

Protams, ka tas mirklis pienāca tieši tad, kad tam bija jāpienāk - uz Aknīstes-Neretas 76. kilometra. Ātrums tuvu pie 200, audio pie 400 ("ja zīle ir rokā, to atliek nosargāt") un tad jādod pa bremzēm un viss izsprāga, viss atnāca vaļā, vārdu sakot, sajūta (pēc tam atģidoties un padomājot) bija tāda kā karavīriem beidzot saspridzinot ledu - it kā no ārpuses nekas nemainījās, un iespējams spridzināts bija jau ilgi, bet tikai tagad izdevās ledu sakustināt. Ne vairāk, ne mazāk izjūtas bija šādas:



Tā nu malā nostājies un satricināts, savācos un braucu tālāk. Un ar katru kilometru jutos aizvien vairāk kā tās upes, no kurām beidzot smagie pali izgājuši un tagad beidzot ir iespēja dzīties līdz ar straumi pāri pļavām, bērziem un ēkām, viss viens. Viss ir vienīgs. Tikai tagad neaizplūst par tālu, atcerēties un neaizmirst, kur ir mana gultne.