"Life is bristling with thorns, and I know no other remedy than to cultivate one's garden." – Voltaire
rīts sākas sērās, jo Voltērs nu ir apzināts kā dārzkopis jeb īpaši liels nacīts. "I have never made but one prayer to God, a very short one: 'O Lord make my enemies ridiculous.' And God granted it." – Voltaire
Voltērs vērsās pret katoļu svētuma blefu, un tā ir tāda pati nabadzības baznīca kā neoliberālisms. izredzētie tajā ir pārbagāti, bet citiem ir jāiztiek. runa nav tikai par materiālo patēriņu, bet par valodisko piekļuvi pasaulei. katolicisma un neoliberālisma mantras ir "neskaties uz to, kas tev ir acu priekšā; domā par simboliem". padomājiet par to, ka neoliberālisma simboliskais pāvests ir garā nabags cilvēks zelta penthausā uz zelta poda, ar Tviteri telefonā rokās. bet baznīcaskatolicisms ceļ baznīcas un neoliberālisms ceļ neattīstītas zemes no nabadzības: abas lietas ir patiesas, un abas ir labākas par neko. tajā pašā laikā pienāk brīdis, kad tās ir sliktākas par kaut ko citu. nāk Luters un Markss un pienaglo zīmīti, ka var būt kaut kas labāks, un Marksa zīmītei ir tūkstoš lapu. šausti sevivisas labās lietas nāk no cilvēka prāta, bet no tā nāk arī sliktās. Luters saskatīja nepareizības katolicismā, bet viņš arī aicināja slaktēt zemniekus, kas vēlējās labāku dzīvi. Markss nerakstīja par to, kā tieši izskatītos dzīve jaunā iekārtā; viņš pamatā rakstīja par nejēdzībām un likumsakarībām esošajā. vladimirs lenons no tā iedvesmojās un ievirzīja notikumus, kas izvērtās postā, bet tas bija izmisuma solis nabadzīgā un jau izpostītā vietā. katolicisms nekur nepazuda, jo tas ir projektēts parazitēt prātā: tas ir simbolisks atvars, kurā nogrimt patiesībā redzamajam. katolicisma skarts prāts šausta sevi, ja novēršas no tā simboliem. "apgaismotais" centrisms (ievada attēlā) ir neoliberālisma sekta, kurai ir iegalvots, ka tai būtu pa ceļam ar Voltēru. tajā pašā laikā tas ir izmisumā dzenošs izsmiekls, ka Voltēra "es nepiekrītu, bet aizstāvēšu līdz nāvei tiesības to teikt" citāts ir neīsts. tas ir izsmiekls, kas ēd savu asti. klusē un kaplēneoliberālismā cilvēku mēra pēc patēriņa, un rosināt pievērst uzmanību nevienlīdzībai liek jautāt par tavu patēriņu: "tev tā liekas tikai tāpēc, ka tu esi neapmierināts ar savu patēriņu". mans patēriņš ir izcils, bet tieši tāpēc es par to runāju. šī sabiedrība varētu izcelt no nabadzības visus, ja nebūtu neoliberālisma elku; vajadzīgie rīki un līdzekļi jau ir, un pamata rīks ir jēdzieni. ingmars izteica vienkāršu atziņu, bet vienkāršībai pareizajā brīdī var būt liela nozīme. "dzīvnieku fermā" galvenais bija nebūt cūkai: visi citi zvēri bija godājami savā veidā. cūku altārisman ir cits draugs bezgodis, kas manas domas un vārdus vēlas saukt par noziedzīgiem. man nav pa ceļam ar svešiem cilvēkiem, bet es tāpat vēlos, lai nabadzība neindētu viņu dzīves. man ir pa ceļam ar tuviem cilvēkiem, bet arī mans prāts ir visa esošā sagumzīts. just kaunu citu vietā ir kā censties domāt citu vietā: domas nevar uzspiest. kauns ir domu sāpes, un neārstējamas sāpes ir pārāk sliktas. mēģināt ārstēt sāpes ar patēriņu vai dusmām ir būt sliktākam "es"; tā ir ļaunticība es runāju par noturīgu domu gaitu, bet beigās manis paša izeja no sāpēm ir nedomāt, bet man vienlaicīgi nav spēka nedomāt. citi cilvēki ir teikuši, ka nesaprot to sajūtu; ka neatpazīst savā pieredzē reizes, kad būtu pārāk noguruši, lai gulētu. tā ir sajūta, ka būtu paņemtas domas parādā: neveselīgs, nesamērīgs patēriņš; nespēja sagremot apēsto; izvēle starp māniju un nomāktību. atliek tikai kaplēt un patērēt vēl, bet varbūt ne klusējot |