 nebiju domājis neko rakstīt, bet: paskatieties uz tiem idiotiem. es jūtos kā Raudive, kas saņemtu pārraides no lobotomosfēras vai garīgo punduru planētas. vecāsmātes sūtīta ķēdes vēstule būtu piemērs sakarīgākai sarunai. šī ir vārdu nemīcīšana, ja kas. laiks atbildēt uz podiņa iet nemācītiem cilvēkiem
tirgus nodokļu politikaizlemt citu vietā, kas viņiem būtu vajadzīgs, izklausās samērā autokrātiski, tāpēc ir labi, ka pastāv demokrātiski kopēju lēmumu pieņemšanas veidi. varbūt kāds ir dzirdējis par sociāldemokrātiju, kur sabiedrība kopēji mēģina noteikt taisnīgas nodokļu likmes šis ir punkts uz i minētajam par no ASV ievazāto neoliberālismu: "nodokļi ir zagšana" jeb noliegt, ka būtu iespējama taisnīga nodokļu politika, ir neatšķaidīta labējo 'libertāriešu' šaurpierīšu klišeja. 'labējie libertārieši', kā minēts, apzīmē ASV neoliberāļus, jo amerikāņiem ir ieaudzināts no vārda "liberāls" mesties pumpām taisnīgums nodokļu politikā un citur pastāv amplitūdā, un par lielākiem vai mazākiem nodokļiem var būt pamatotas domstarpības, bet tas, ka salīdzinošai saujiņai cilvēku pieder vairāk kā visai pārējajai planētai, ir neprāts, miljardieri ir neprāts, un pat neoliberālisma izmīcītā [sic] domu gaita nespēj sniegt tam segumu sociāldemokrātija ir labāks kapitālismsotrs pamata apsvērums tirgus nodokļu politikā ir tās iedarbīgums, un arī šādā ziņā neoliberālisms izgāžas: tas ir mikrovilnī uzsildīts gadsimtu iepriekš atspēkotais monetārisms. neoliberāļu tirgus reformas atkal un atkal nespēj sasniegt uzstādītos mērķus vai pat panāk pretējo, un tam par spīti tās atkal un atkal tiek ieviestas, jo to patiesais mērķis ir oportūnistisks un uzspīlētais "neredzamās rokas" jēdziens ir tikai veids kā to atmazgāt turbokapitālisti jeb neoliberāļi ir slikti kapitālisti, kas ievieš skrējienu uz leju un iznieko līdzekļus, neieguldot tos atpakaļ iekārtā un neieguldot cilvēkos. regresīvi nodokļi ir uzskatāmi postoša politika, un taupības politika ir regresīvs nodoklis; tas, ka Starptautiskais Valūtas fonds to uzspiež, ir kliedzošs piemērs tam, ka Tečerisms un Reiganisms neizzuda līdz ar deviņdesmitajiem, un tas pamatā apdraud sabiedrības nākotni, jo sabiedrības nākotne ir atkarīga no pienācīga ieguldījuma bērnu attīstībā. Cibā tieši šobrīd ir saruna par izglītību, kurā atspoguļojas neoliberālisma uzbrukums tai, un es tajā 'iesvēros' citur, bet būtība ir, ka neoliberāļi ir patumši ļautiņi, kas vēlas, lai citi arī tādi būtu, lai gan paši to nekad neatzīs. neoliberālisms tiešā izpratnē ir zombiju armija domu karā. vērsties pret izglītību ir nesakarīgi arī no tirgus skatpunkta, jo izglītībai ir salīdzinoši augsta ieguldījumu atdeve, un tas it īpaši nav sakarīgi mazas valstiņas ietvaros, kurai nav naftas iegulu, bet var būt attīstīti prāti, ko piedāvāt pasaulei staļinisma blefsmarksisms ir būtiska akadēmiska nozare ar bagātīgu literatūru; marksisms-ļeņinisms (ML) savukārt ir feodālisma un asiņainu karu gaļas mašīnas traumētai agrārai sabiedrībai uzmocīts revolucionārs utopisms. tas, kādā mērā ML vispār būtu marksisms, ir atvērts jautājums: Marksā var ielasīt utopisku revolucionārismu un var neielasīt. piemēram, plaši tiražētajai "proletariāta diktatūras" frāzei vārds "diktatūra" savu negatīvo pieskaņu ieguva vēlākos laikos; Marksa laikā "diktatūru" mēdza lietot arī kā "pārvaldi" katrā gadījumā, sarunas par vēsturisko marksismu iet pilnībā pāri pilnīgu artonu galvām, kas spēj sastādīt šādu tekstu. es varu skaidrot vai neskaidrot, ka marksisms ir pētniecisks rīks pastāvošo apstākļu izziņai, kura noderīgums ir vairāk kā izturējis laika pārbaudi, un tāpēc arī par to joprojām runā nopietni, izglītoti cilvēki (ne es) nopietnos izdevumos. pretējais skaidrojums burtiski ir nacistu sazvērestības teorija par "kultūrmarksismu", un es ar to domāju burtiski burtiski nevis patiesībā tēlaini. tas bija nacistu skaidrojums, ka marksisms būtu (((viņu))) mēģinājums visiem sariebt aiz tīras ļaunprātības. pilnīgi artoni varētu ievilkt savu stulbo lauku seju libgen un, piemēram, atrast Terija Īgltona grāmatu par marksismu un pārliecināties, ka tā nav sazvērestība, bet ir rīks, un ML gadījumā tas bija sūdīgi pielietots rīks. artona ierakstā ir runāts par "piesardzīgu attieksmi" pret marksismu, bet patiesībā tā ir nezinoša spēlēšanās ar jēdzieniem. es gan saprotu, ka lasīt ir darbs un ka vienkārši irgāties un saukāt citus ir pārāk ērti. es arī negaidu, ka mazliet atsaldētā tautas daļa (šeit vairāk domāju komentētājus pie artona ieraksta) atteiksies no savām atsaldētajām tautas gudrībām, bet tajā pašā laikā nenāk par ļaunu cerēt, ka manis ieskicētais artons kā cilvēks, kam pārāk sakāpis galvā no dzīves sniegtajām priekšrocībām, un ka tāpēc varētu gudri spiest par katru jautājumu, nav patiesais artons autoritārisma greizie spoguļiviens no marksisma jēdzieniem ir "atsvešinātība", un tas ļauj atpazīt draudīgu iezīmi neoliberālisma uzsvarā uz individuālismu pretstatā kolektīvismam: kopība ir viena no cilvēku pamatvajadzībām, un atsvešināti cilvēki ir vieglāk pakļaujami tādām slimīgām kopības izpausmēm kā kulti. piemēram, slimīga atsvešinātība lielā mērā raksturoja Veimāras valsti. te ir vērts runāt par citu man veltītu īsu pārspriedumu: par nacismu. kā parasti, iespaidu atstāj tēlainā sliena, kas tek autoram, un tā ir padrūma mācība par to, cik svarīgi ir attīstīt metakognitīvās (domāšanas par domāšanu) spējas, bet acīmredzamais nejēdzīgums arī ļauj šādus uzbrukums (piemēram, fašismu kā nebūšanu Racionālim™) viegli noraidīt. autoritārisma greizo spoguļu lomai nacisma sagrāvē vajadzētu būt truismam, bet raksts netieši atsaucas uz autoritārisma uzrāviena mītu, un tas ir tāds pats mīts kā par sevi mēģina vērpt neoliberālisms. uzrāviena vietā nacistu Vācija virzījās uz sagrāvi vēl pirms kara sākuma, jo autoritārisma greizie spoguļi nav iedarbīgs veids kā iekārtot sabiedrību. nacistu domu gaitas eksistenciāli dziļais nejēdzīgums un no tā izrietošās sabiedriskās nejēdzības padarīja karu un teritoriālu izplešanos par tiešāko veidu kā atlikt gaidāmo sagrāvi. nacisti paši sevi nostādīja izvēles priekšā starp karu vai nepastāvēšanu. nacistu iekārtas sasniegumi ražošanā un zinātnē notika par spīti autoritārismam, un tas ir vērtējams kā uzrāviens tikai tad, ja ir vienalga, kas tieši tiek darīts, bet ka kaut kas notiek. tas, cita starpā, arī bija tas, kā nacisti sevi vērtēja: nacisms bija pamatā tukša ideoloģija ar atsevišķām uzmācīgām domām kā par "tīrību" vai "netīrību", un pārējais bija praktiskas rūpes par to, kā būt pēc iespējas nacistiskākiem citiem vārdiem, autors nevilšus vērtē nacismu līdzīgi kā paši nacisti: kā rīku, un tam vajadzētu katram likt justies neērti, un tas ir smags sabiedrības nosodījums, cik daudzi ne tikai nepiekritīs šim novērojumam, bet uztvers to kā murgojumu. tas ir kā sist cilvēkam un izturēties it kā būtiskais jautājums būtu kā sist labāk nevis kāpēc tu to vispār dari. pirms laika Cibā uzpeldējušais Ārentes jautājums ir tieši par to tāda gan ir dzīve Racionāļu lobotomosfērā: noplicināts priekšstats par saprātu, kurā jūtas ir tikai saprāta pretstats, un kas pamatā tiecas pēc auksta aprēķina, un attiecīgi saukt nacismu par ļaunu ir padoties jūtām un zaudēt "fakti un loģika" punktus. domas nabadzībakā aprakstīts iepriekš, turbokapitālisms vai neoliberālisms ir sliktāks kapitālisms, jo tas patiesībā vairo nabadzību: mākslīgi netaisnīga līdzekļu sadale padara nabagos nabagākus un bagātos bagātākus, un sabiedrība kopumā paliek nabadzīgāka nekā tā būtu bijusi taisnīgākā un saprātīgākā iekārtā (tādā kā sociāldemokrātija). netaisnīga līdzekļu sadale liedz pieeju līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai cilvēki pilnīgāk īstenotu savas iespējas. netaisnīgi sadalīti tiek arī jēdzieniskie pasaules izziņas līdzekļi: neoliberālisms pamatā ir ļaunticīgs, un tas tiek ieviests un uzturēts, ievedot cilvēkus vārdu labirintā. tas mēģina aizklāt netaisnības un maldu mākslīgumu: savtīgums un tikai savtīgums kā noteicošā sabiedrības vērtība tiek pasniegts kā dabisks vai aksiomātisks es mēģinu būt ziņnesis par šo jēdzienisko nabadzību un teikt, ka ļoti daudzi tāpēc nesaprot pasauli, un ka pārprast dažādas nejēdzības kā zināšanas par pasauli ir bijis un var būt postoši. atzīt nezināšanu ir izaicinoši, bet cilvēki (arī es pats) gan pamatā nevēlas izaicinājumus, bet vēlas priekšrocības, un es arī neesmu īpaši labs skaidrotājs, tāpēc mani jēdzieniska spartiskuma vārdā daudzi mēģina iespert akā. tāpēc sanāk šāds dusmīgs ieraksts, bet tas var būt vēl dusmīgāks glumas, neizaicinātas priekšrocībasiesaitētā pārsprieduma par nacismu pavadošajās samazgās pamanīju cilvēku, uz kuru man nepatika liek negribēt atsaukties vārdā, bet kuru var ļaut uzminēt, pieminot glumas priekšrocības es būtībā esmu "slikts", lai atgādinātu, ka var nebūt labs par spīti priekšrocībām. izšļūkt cauri izglītības iekārtai var ļaut izvairīties no ārēju dzinuļu iepotēšanas, bet arī izaicinājumam ir būtiska nozīme iekšējā dzinulī. es skolā būtībā iemācījos izmēģināt lietas un tad zaudēt interesi, ja tās sanāca. ar laiku pamestās lietas ir sakrājušās, tāpēc pacēlums par kaut ko, kas sanāk, rada mieles par iepriekšējām reizēm, un tāpēc es tiecos, piemēram, izaicināt nereti naidīgi noskaņotu cilvēku svētās govis, kas ir samērā svešas man un vēl svešākas viņiem. tas nekad īsti labi nesanāks un tāpēc nebūs jābesās, bet tāpat var just virzību, kā arī dažreiz gadās uzjautrinoši brīži pamata priekšrocība ir laiks: būvēt domu smilšu pilis vienmēr būs zīmēšanās ar savu laiku, it īpaši par vispusīgākiem jautājumiem. uzbrukt citu domām vienmēr varēs izskatīties it kā tu kāptu uz galvas ar savām priekšrocībām. pārāk nejust pasaules spiedienu arī ļauj brīvāk domāt. tas viss ir iemesls būt labvēlīgam pret citiem pēc noklusējuma, jo viņiem var nebūt tādas pašas priekšrocības. pretstats tam ir cilvēki, kuriem ir laiks būt ļaunticīgiem, un pret kuriem man nav īpašu sirdsapziņas pārmetumu būt sūdīgam. īpašs pretstats tam ir cilvēks, kas pārmantotu priekšrocību rakstīt cienījamam (vairs ne tik cienījamam pēc tam) izdevumam pirms gadiem izmantoja zemiskam uzbrukumam jau tā mazāk aizsargātai cilvēku kopai; kuram gandrīz nesalīdzināmas priekšrocības ir izpaudušās glumā reakcionārismā, ko paust no augstumiem tl; driepriekš devu godīgu padomu neņemt mani vērā, ja tik ļoti nepatīk teiktais, jo vāji vai ļaunticīgi uzbrukumi drīzāk izceļ, ka runa ir par svētajām govīm. es tikmēr turpināšu teikt, ka neoliberālisms ir tumsonība un mēģināt atmaskot īpašo interešu iedēstītas domas, jo es negribu virzīties uz sabiedrību kā galējas nevienlīdzības piemēros citur, kur ir vai nu grausti vai villas ar augstām sētām un sargiem ar ieročiem 2007. gadā pastāvošā iekārta ietriecās sienā, un tas ir tik labs iemesls runāt par to, kurp to stūrē "neredzamā roka", cik vien var būt. sociāldemokrātija ir viennozīmīgi vēlamāka par turbokapitālismu, bet kapitālisms jebkurā gadījumā ir spēlēšanās ar sērkociņiem, jo satur turbokapitālisma un to pavadošās nebrīves aizmetņus. varai ir iedzimta tieksme tikt savāktai kopā, un sociāldemokrātija joprojām piešķir ļoti daudz varas īpašajām interesēm. īpašās intereses šo varu izmanto, piemēram, lai nopirktu Dienu un padarītu to vairāk kā Neatkarīgo Rīta Avīzi ielaists iznākums šai norisei ir, ka cilvēki pārliecināti uzbrūk sociāldemokrātijai jeb tam, kam kapitālismā būtu jāstāv starp vairumu cilvēku un nebrīvi. īpaši gadījumi var izspiest no sevis frāzes kā "minifeodālisti" par iekārtu, kur apkalpojošie darbinieki saņem minimālo algu un svētku dienās tā vietā, lai varētu pavadīt laiku ar ģimeni, līdz naktij kalpo citu vajadzībām, tādām kā paspēt pēdējā brīdī nopirkt šampānieti. RIMI darbalaiks Ziemassvētku vakarā saīsinājās par vienu stundu ielaists iznākums ir, ka uzņēmumi vairs nemēģina ražot vai sniegt pakalpojumus, bet ievākt īri. piemērs tam ir alkohola un azartspēļu atkarības nozares un tas kā tās ietekmē jau tā mazāk aizsargātus cilvēkus; it īpaši, piemēram, atkarīgo vecāku bērnus. cits piemērs ir patēriņa aizņēmumi, kas pamatā domāti cilvēkiem, kas dzīvo no rokas mutē. mēģinājumus bīdīt kārtējo privatizāciju būtu jāizņirdz no istabas, bet valda mākslīgs atmiņas zudums par iepriekšējām reizēm. pagājušogad pat uznira korupcijas mēms Šķēle ar mēģinājumu vēl kaut ko izkrāpt no kopējiem līdzekļiem neoliberālisms ir spēlēšanās ar autoritārisma uguni un ar vides iznīcību; to parāda pēdējās četras desmitgades Rietumos, un to parāda deviņdesmitajos ieviestais valsts turbokapitālisms (dengisms) Ķīnā vai bandītu valsts Krievijā šis ieraksts ir par garu |