| racionālisms |
[Sep. 2nd, 2019|05:00 pm] |
man samērā regulāri tiek piedēvēta "racionālista" birka, lai pārmestu it kā saprātīguma ideālu pievilšanu, esot pārāk nelaipnam vai pārliecinātam
racionālisms (saprātīgums) izriet no humānisma kā ticība cilvēka saprāta spējai izzināt pasauli (pretstatā reliģiskām atklāsmēm), un tādā ziņā es esmu racionālists, bet es sen izvairos no racionālisma birkas, jo racionālisms pieklājības politikas ietvaros ir pārmērīgi izvazāts pa dubļiem.
runa ir par parādību, ko varētu apzīmēt par racionāļiem(tm), kuri izmanto racionālisma žargonu, lai pieprasītu cieņu pret sevi, un, attiecīgi, neseko intelektuālas pieticības pamatprincipam. būt racionālim(tm) ir lēts veids kā pacelt savu intelektuālo prestižu un signalizēt gudrību: vajag pieklājīgā tonī atkārtoties par loģiku, faktiem, pierādījumiem ("evidenci") un domāšanu, un pieklājības sabiedriskā norma padara domstarpības par it kā nepieklājīgām, jo tādas domstarpības būtībā balstās uz pieklājīgā racionāļa prāta spēju vai godprāta apšaubīšanu
piemērs advancētam racionālim un alt-domātājam ir bens "fakti un loģika" šapirons, kurš pieklājīgi un racionāli pauž naidu
vietējais piemērs ir šis un šis; lietotājs, kas nerimtīgi un didaktiskā tonī atkārtojas par domāšanu, saskaras ar izplatītu (t.sk. akadēmiskā literatūrā) saistītu jēdzienu, bet neuztver to nopietni. racionālim(tm) nav patiesas cieņas pret intelektuālo sabiedrību, ar kuras prestižu tas cenšas sasaistīties; racionālis no racionālisma atlasa tobrīd ērtākās daļas, un šajā gadījumā neatkarīgu domāšanu, kas pašmērķīgā kontekstā pārtop par vienkārši spēju neatkarīgi 'izloģikot' patiesību, t.i., ķēmīgu kartēzismu
nākamie ieraksti būs par intelektuālo pieticību, viltus pašpretrunām kā kļūdu kategoriju, radikālismu un pieklājības politiku |
|
|
| intelektuāla pieticība |
[Sep. 2nd, 2019|06:51 pm] |
intelektuālā pieticība ir apziņa par savu spēju robežām kopā ar uzticību citu cilvēku saprātam (labvēlības princips).
piemērs apziņai par nepilnībām ir analoģijā ar autovadīšanu: labs autovadītājs apzinas, ka aiz auto ir spoguļos neredzamas zonas. domāšanas gadījumā tā ir savu domāšanas noslieču, zināšanu trūkuma un kļūdīguma uztveršana nopietni
piemērs uzticībai citu cilvēku spējām patstāvīgi un uzmanīgi domāt ir atsauksmju uztveršana nopietni, pat ja tās nepauž autoritātes; tā ir atvērtība jaunām domām, padomiem un pretējai informācijai.
intelektuāla pieticība nav pakalpība; tā neizslēdz domstarpības, un tā nav sevis nepamatota noniecināšana. tā ir pieticība kā sava pašsvarīguma noliegšana un citu nozīmes atzīšana tādā mērā kā tas ļauj neiekrist iedomības slazdā un ļauj veidot atvērtu intelektuālo sabiedrību
iedomība parasti ir vieglāk atpazīstama kā pieticība, un sliktākajā gadījumā iedomība ir assholisms – valdonīga, rupja un nepamatota izjūta par it kā pelnīto cieņu. iedomība ir perspektīvas trūkums par sevi attiecībā pret citiem, un labs veids kā pie tās nonākt ir salīdzināties tikai sava pīļu dīķa (piem, cibas) ietvaros
izplatīts viltus arguments pret pieticību ir mēģināt to uzdot par pašmērķi, bet labvēlības princips nenozīmē, ka uzticību citu cilvēku saprātam nevarētu zaudēt. godīgi uzklausīt citus ir izejas punkts, bet, piemēram, iepriekš minēto racionāļu gadījumā var pārliecināties, ka domāšana ir vērsta uz stāvēšanu pāri kritikai, ka tiek prasīta īpaša attieksme, un ka tas pamatā ir mēģinājums izmantot intelektuālus shortcutus; spriest par lietām, nepapūloties izglītoties par tām. pieticība atšķiras no vienkārši laipnības ar to, ka nepietiek to tēlot; tai ir jābūt godīgai. |
|
|