nav skaidrs..
braucu uz darbu, jutos tā čābīgi (migrēna atkal uzdarbojas) un nezināmu iemeslu dēļ domāju par krustmāti. kr/māti, kuru par tādu arī uzskatu, nevis otru, kas man neko nenozīmē. jau 13 gadi kopš viņas nav, bet es joprojām viņu atceros, iedomājos, atmiņā ir palikusi.. es saprotu, kāpēc viņa tā izdarīja- no vienas puses saprotu, ka viņa izvēlējās vieglāko ceļu un nenosodu, jo tā acīmredzot viņai (ne mums) bija labāk, bet no otras puses, man tik ļoti, ļoti žēl un bik dusmīga esmu, jo es būtu varējusi daudz ko iemācīties tieši no viņas. kr/māte bija īsta lēdija, maza, trausla, vienmēr kopta, askētisku stilu, nekas par daudz, ne par maz- ideāla.
nolēmu, ka aizbraukšu uz kapiņiem viņu apciemot- uz v.d. diemžēl to neizdarīju. godīgi sakot, ļoti nožēloju, ka nesaņēmos. man gribētos viņu blakus- kr/māte būtu devusi daudz vairāk kā paspēja iedot.
pietrūkst.
nezinu, kādēļ tieši šodien, bet..
PIETRŪKST!!!