pagātne..
lasīju vecum vecos savus ierakstus un nesapratu, kur radies tas sliktais mūsu attiecībās, kur palikusi tā burvība, pietam, kāpēc es esmu aizmirsusi un arī nevaru atcerēties to, kā bija sākumā? ja nebūtu šeit šo to rakstījusi, tad tas arī būtu palicis miglā tīts.. kāpēc par ex.. attiecību sākumu atceros, kāpēc atceros "rozā brilles" un skaisto tajā laikā, bet attiecībās ar savu svarīgāko cilvēku neatceros skaistāko, kas bija? ko tas nozīmē? vai tiešām viņš ar savu nespēju mani aizstāvēt un savu vājumu mātes priekšā, to visu nogalēja? vai tiešām tā ir taisnība, kad saku, ka manī vairs nav ticības viņam? ka viņš parādīja manu vietu viņa dzīvē un ar to arī viss beidzās?

jocīga sajūta bija, kad lasīju par "rozā brillēm", piezvanīja mīļotais, kas it kā atgrieza realitātē- neesi muļķe, novērtē! ar prātu saprotu, ka viņš ir lielisks, bet sirds nez' kādēļ pretojas.. it kā nevajadzētu tā būt, jo mēs taču dzīvojam kopā, mēs esam stabils pāris jau vairāk kā 2,6 gadus, mums viss ir, mums pat nav jāuztraucas par kredītiem un naudu, jo visa kā ir gana- tikai parāds mammai 2500Ls apmērā bik grauž, bet par to mamma pat neatgādina.

kkas nav, bet pagaidām samierinos.. gribas ticēt, ka nebūs lūzuma punkta, ka viss būs vai nu labāk vai vismaz tā kā tagad!