kas zin'
ir tāds dīvains panīkums.. viss it kā ir, bet kkas pietrūkst. gribu dzirkstelīti, bet ne uguņošanu. pat nevar teikt, ka attiecībās tā vaina.. zinu, ka neesam viens otram piemēroti, bet šķiršanās būtu bezjēdzīga.. gribētu viņā iemīlēties, tā kā nekad tas nav noticis- ar rozā brillēm, taureņiem vēderā un domām kā būs, kas būs, kur būs, bez apdomas. visas mūsu attiecības ir viena vienīga apdoma, bet gribās traki bez galvas, tikai ar jūtām.. ar viņu nekad tā nebūs.
rodas jaut.- vai tas nozīmē, ka visa dzīve būs tāda prātīga, bez dzirksteles? bet ja to negribu, tad nozīmē, ka mēs kkad vairs nebūsim MĒS? vai varbūt tas nozīmē, ka pienāks brīdis un būs prātīgā ģimenes dzīve, bet aiz muguras dzirksteļošana ar citu? negribu tā!
Gribu neprātīgi iemīlēties šajā cilvēkā, nevis citā..