No tā es tieši baidījos..
Es nojautu, ka ja Mīlulis uzzinās par manām šaubām attiecībā par krustmātes būšanu, tad viņš padomās, ka neesmu pārliecināta par mums, ka man ir neticība par mūsu nākotni, bet tā nav.. Esmu pārliecināta!!! Ļoti pārliecināta! Protams, es varētu šaubīties par mums, domāt par ļoti tālu nākotni, neticēt, ka būsim kopā visu mūžu- varbūt 5 gadus, varbūt 10, varbūt 15, bet pēc statistikas ir tā, ka pāri tik un tā šķiras- īpaši, ja sāk attiecības tik jauni, īpaši, ja tās ir pirmās.. Ai, da domāt varētu visādas lietas, bet es par to nedomāšu, jo tad attiecībām nav jēgas! Kāda jēga satikties ar kādu un tajā pašā laikā jau domāt par to, ka šķirsies un cik tas būs sāpīgi..
Bet ticībai par mūsu nākotni nav nekāda sakara ar krustvecāku būšanu.. Vienu brīdi biju ļoti pārliecināta, ka to labprāt uzņemtos, bet tagad manī ir šaubas. Un viens no iemesliem, kādēļ šaubos ir katoļticība, kurā man būtu jāpāriet, bet man tā nav pieņemama! Galīgi nav pieņemama, slikti teikt, bet man tā izraisa vairāk kā nepatiku, man tā pat savā ziņā izraisa riebumu.. Ehhh.. Pret Dievu jau man iebildumu nav, bet pret pašu ticību, pret tiem uzskatiem, kas man ir nepieņemami un es zinu, ka arī nespēšu tos pieņemt!
Un vispār es taču palīdzētu Mīlulim mazo pieskatīt, brauktu kopā ar viņu ciemos, bet tādēļ jau nav jābūt krustmātei.. Vēl jo vairāk, man pat liekas, ka man nemaz nelūgs par tādu kļūt.. Nedomāju, ka mazās vecākiem tik ļoti iepatikos, lai viņi man uzticētu tādu godu! Jāatzīst, ka man tas būtu pat izdevīgāk un vieglāk, jo man nebūtu jāpieņem lēmums par šo tēmu- visu izlemtu vecāki!