Nebraukšu jau arī!

Man jau nemaz nevajag kādam pierādīt un parādīt, cik labi man gājis, jo īpaši "Rozā brillēm". Viņam nav daļas gar mani un man gar viņu, jo mēs abi to palaidām garām. Man pat nav šaubu, man nav jūtu, man nav nekas kas ar viņu saistītu un kā dēļ būtu kkas viņam jāpierāda..

Ja agrāk būtu gribējusi kkā viņam iegriezt un kko atriebt- lai gan nav jau ko, tad tagad man ir vienalga un šķiet, ka tas viņam ir vislielākais ieriebiens no manas puses, lai gan to nemaz negribu..

Vienīgais, kas radīja manas šaubas par nebraukšanu ir tas, ka tur būtu patiesi jautri un es tiešām sen neesmu kārtīgi iztusējusies, tie visi cilvēki tur ir ļoti forši un ar viņiem var daudz ko parunāt un pasmieties, pietam, viņi ir labi un noderīgi kā paziņas, jo darbi ir tīri normāli un pazīšanās arī viņiem ir.. Nav jau runa, ka gribu braukt, jo tur būs "Rozā brilles" un man ir kādas jūtas pret viņu- tiešām beidzot nav pat druskas, bet tā jautrība ir forša, kas tur valda..