Garastāvoklis: | mierpilna |
Mūzika: | U2- Stay (Faraway, So Close) |
Entry tags: | Plosoši, Strīds, Sāpe |
Nekad tā vairs negribu... =(
Nu vairs neesam pie pāriem, kas nekad nestrīdās, bet tikai biku pakasās par kko.. =( Vakar bija mūsu pirmais, lielais strīds un ceru, ka arī pēdējais.. Vnk briesmonīgi pretīgi, tā bija kā kkāda lēkme, histērija, nezinu.. Nekad mūžā nebiju TĀ raudājusi, nekad nav bijis tā, ka viss ir izraudāts, ka neko nevar dabūt ārā- iekšā tik ļoti sāp, ka sirds plīst un šķīst, bet asaras nebirst, Tu vari tikai elsot un mēģināt kko izspiest..
Es pateicu tikai vienu nenozīmīgu teikumu, jo biju dusmīga un šis viena impulsa teikums sagrieza visu vakaru kājām gaisā- mēs kliedzām, skaidrojāmies, klusējām, raudājām, apskāvāmies, skūpstijāmies, atkal kliedzām un tā visas šīs darbības mijās viena ar otru, pat ne pēc kārtas, vnk visdažādākajos salikumos.. Tas viss bija tiešām pretīgi.. Nekad neviens neko tādu man nebija nodarījis, nekad man nebija tā sāpējis kā Mīluļa dēļ, nekad vispār nekas tāds nebija noticis.. Uz brīdi man pat likās, ka viss būs cauri, ka tas ir pēdējais mūsu kopā pavadītais vakars, ka viņš tulīt aizies vai, ka es neizturēšu un aiziešu, bet mēs pārāk mīlam viens otru, mēs pārāk esam vajadzīgi viens otram, lai kko tādu izdarītu- un tieši šis strīds to pierādīja, jo jebkurš cits būtu aizgājis no manas mājas, aizcirtis durvis un prom būtu, bet Mīlulim tas pat prātā neienāca! Un esmu tik neizsakāmi pateicīga viņam par to..
Nekad, nekad, nekas vairs to negribu piedzīvot!!!