Nu tad tā..
Pēdējās 4h esmu pavadījusi lasot savu tā saukto dienasgrāmatu.. Uztaisīju par publiskiem visus ierakstus, ko esmu veikusi vismaz no augusta- oktobrim 2004, jo pārējo vnk nelasīju..
Sapratu, ka šie iespējams bija vieni no nozīmīgākajiem mēnešiem manā dzīvē, jo piedzīvoju gan lidojumu, gan nosišanos, gan atkal pacelšanos, tikai nedaudz citādākā līmenī- ne tik strauji, ne tik ātri, ne tik lidojoši.. Tā mierīgāk, vairāk pa zemi, bet tik mīļi un apburoši, ka labāk nevar būt! Vienu brīdi uznāca diezgan liels besis, R.A.P. dara savu, pie sevis pateicu, ka nebraukšu uz nekādu Kuldīgu, ka man tas galīgi nav vajadzīgs, ka nekad vairs nepieminēšu TO vārdu- tad nu iznāk, ka šī ir pēdējā reize ;) Bet lasot oktobra ierakstus palika labāk ap dūšu, atcerējos kā sākās manas attiecības ar Mīluli, kas tiešām vnk bija liktenis.. Pats jocīgākais, ka raksti, ko biju slēpusi, bija slēpti tieši no Mīluļa un mēs ne tuvu nebijām kopā- acīmredzot jau tad mana zemapziņa zināja, ka viņš ir tas, ko vēlos patiesi ;) Kad lasīju, kā slepus, bet mērķtiecīgi devu mājienus savam izredzētajam, ka mani viņš interesē, sāku ritīgi smieties, bet tas nostrādāja, jo drīz būs gadiņš mūsu kopābūšanai un nekādas vētras to nav sašūpojušas ;)
Pagātne ir laba, jo tā ir pagātne.. To izpētot visas iedomu bumbas uzsprāgst kā nebijušas un Tu redzi tikai skaudro patiesību- nevajag gribēt to, ko īstenībā nemaz negribi! ;)