1.09. bija apzīmējams kā viens liels šoks- nebiju gluži tādu savu pirmo dienu kā studentam iedomājusies, jo bija tikai šoks, šoks, šoks... Nezināju, ka man būs jāmācās arī 6dienās, bet beigās jau viss noskaidrojās- esmu pat diezgan apmierināta.. 2 darbadienas vakari un 6dienas ir tas laiks, kad esmu aizņemta un pārņemta ar macībās..
Arī savu pirmo mācību dienu nebiju iedomājusies tādu, jo visu nakti pavadīju pie "baltā drauga" un ejot uz lekcijām man joprojām bija slikti un mokoši.. Visu laiku domāju par neiešanu, bet labi, ka saņēmos, jo būtu diezgan daudz iekavējusi.. Viss jau ir forši un lieliski, tikai rādās, ka būs tiešām daudz jāmācās un to nu es nekad tā īsti neesmu darījusi, tāpēc būs vien jāsaņemās..
Tā kā Manam Mīļākajam Puisim Pasaulē rīt sākas lekcijas, tad šodien notika izvākšanās no manas mājas... Tagad viss ir tik tukš un jocīgs, nespēju aprast ar domu, ka viņš nav vairs pie manis... Cik ātri tomēr pierod pie visa labā.. Pēc 3 nedēļu kopā dzīvošanas ir tukšuma sajūta mājās.. Mamma arī būs vairāk kā pēc nedēļas mājās, bet savu Mīluli pie sevis es laikam dabūšu tikai 6dien pēc lekcijām- vismaz es tā ceru! Vakar bija tāds asaru birums, kādu sen nebiju piedzīvojusi- raudājām abi un kā mazi bērni- negribu nemaz iedomāties, kas notiktu, ja nāktos braukt kkur prom uz ārzemēm un otru atstāt mājās.. Grūti saprast, ka tagad būs jāpavada naktis vienatnē ar savu kaķi.. Es pat negribu to saprast, gribu Neaprakstāmo pie sevis, bet nevaru dabūt- atkal jau kko nevaru dabūt.. Man nav iebuldumi, ka pa dienu neredzamies, bet tie vakari un naktis bez viņa vairs nav īsti, nav vairs bauda ielīst gultā pie sava siltā ķermenīša, ir vnk plika, auksta gulta un viss! Bāc! Gan jau paies kāds brīdis un pieradīšu, bet patreiz ir grūti...