Daudz jau tiek runāts par to,ka pēc kāda laika mūsos sakrājas daudz daudz visvisādu sviestu sirdī un tad nāk diena,kad tie visi nāk uz āru-un labi vien,ka tā,jo ja tos paturēsi iekšienē,tad tie turpinās grauzt tavu dvēseli.Daudz arī ir pārstāstīts teiciens par to,ka lielas meitenes neraud..man gan liekas,ka ja asariņa spiežas laukā pa actiņu kaktiņiem,tad tik jāļauj tiem vaļa,lai arī par ko tie būtu.
Man ar ir tā bijis,ka ir dienas,ka man nemaz negribas būt atsaucīgam un vēl mazāka ir vēlēšanās ar kādu runāt..bet pēc laika tas atkal pāriet.Bet varbūt nevēlies ar viņu runāt,jo baidies,ka senas sajūtas pēkšņi uzjundīs sirdi?