Laiks skrien..
Šķiet, jo vecāka palieku, jo laiks ātrāk steidzas!
Nespēju ne attapties, kad kārtējais mēnesis ir galā..

Tas, kas satrauca gada sākumā, vairs nav būtisks gada beigās. Par šo gan man prieks, jo dzīve visu saliek pa plauktiņiem un vismaz pagaidām man šī kārtība patīk :)

Iepriekš nespēju saprast, kā saņemšos iemidzināt kaķi, bet kad pienāca tā diena, tad viss bija tik saprotams un loģisks. Citādāk vnk nevarēja, jo viņas ciešanas bija pārāk trakas. Protams, noraudājos, bet citādi tas vnk bija tik pašsaprotami.. Savā ziņā pat traģikomiski, jo aprakām viņu publiskā parkā un likumīgi tas, protams, nebija, tad nu nakts melnumā ar telefona lukturīti vīrs raka to bedri, bet es klausījos, vai kāds netuvojas. Diezgan savdabīga atvadu ceremonija :D Ak, jā un 24.04.14. nebija slikts datums atvadām, vismaz neaizmirsīšu.

Pašai sev par pārsteigumu sāku skriet, apņēmīgi un mērķtiecīgi. Vispār skriet man riebjas, bet ikdienas pārvietošanās ar velo nepieskaitu pie sporta aktivitātēm un steidzami bija kas jāsāk darīt. Sporta klubi man nepatīk, jo tur nekad nav gaisa, pietam, ja dzīvo Mežaparkā, tad būtu grēks neizmantot labos celiņus, kamēr vēl neesmu pārvākusies.

Bet vispār tas ir dīvaini, jo vecāka kļūstu, jo vairāk man nepatīk cilvēki, sabiedrība, pūļi.. Es vnk lieliski jūtos vienatnē, tā vienmēr ir bijis, bet tagad tas ir patiešām izteikti.
Ar nepacietību gaidu, kad ievāksimies mājā, jo ceru, ka tad man telpas liksies gana plašas, lai ciemotos. Savā dzīvoklī es ar katru gadu, pat ne gadu, mēnesi smoku arvien vairāk. Divatā vēl var izturēt, bet tas arī viss. Dažreiz domāju, vai man nevajag kaut kur griezties, lai sakārto galvu, jo es tik tiešām gribētu dzīvot mežā, bez cilvēkiem tuvumā, protams, komfortā un bez naudas es nevarētu, bet tādu ikdienišķi dzīvi es tiešām gribētu pavadīt prom no citiem, man pilnībā pietiktu ar vīru, bērniem un ciemiņiem reizi mēnesī, vai pat retāk. Žēl, ka Dārgais bez cilvēkiem un triekšanās riņķī apkārt nevar.. Nekas būs viņam bērns, būs kompānija ar ko tusēt, es palikšu uz terases ar kādu grāmatu rokās.

Tagad man liekas smieklīgi, ka uztraucos par kolēģes grūtniecību un tās dēļ manu nespēju piestrādāt dekrēta laikā, jo viņa pasteidzās pirmā.. Realitāte ir cita, es ar nepacietību gaidu pavasari, kad beidzot, beidzot varēšu nestrādāt un man pat prāta nenāk uzņemties kādus papildus darbus, kaut darbā to ļooooti gribētu.

Patīkami atzīt, ka 2014 priekš manis ir bijis visnotaļ labs un mierīgs gads. Ja 2013 man sagādāja tikai raizes, tad šis bija un joprojām ir patiešām izdevies. Patreiz gan izskatās, ka tāds tikai pārejas gads vēl labākai dzīvei, jo 2015 šķiet piepildīsies vairākus no maniem lielajiem sapņiem :)