huh..
.. kad es iemācīšos neplānot un nesajusties, ka viss ir skaidrs?
Kārtējo reizi pierādās, ka tautas gudrībām ir pamats. Šoreiz par to, ka pasaki Dievam savus plānus un viņš par tiem pasmiesies.

Man jau atkal likās, ka esmu gudrāka par visiem citiem. Man likās, ka varu jebkurā mirklī izdomāt, kad vēlos palikt stāvoklī, protams, apzinoties, ka man tas varētu prasīt ilgāku laikā kā normāli tam būtu jābūt, bet ne par to ir stāsts.. Man bija skaidrs, ka darbā nevienam nebūtu pārsteiguma par manu jauno statusu un visi tikai priecātos par piedāvājumu, ka varētu šo to darīt no mājām, līdz ar to piepelnīties un vienlaikus nebūtu jāmeklē cilvēks manā vietā, bet tad nāca vakardiena.. Uhh, no sākuma par savu kolēģi biju priecīga un izskatījās, ka es vienīgā nesaskatu tajā visā neko šausminošu un ka viss patiesībā ir ļoti forši. Bet šodien man nāca apgaismība- ja viņa ir stāvoklī, tas nozīmē, ka viņa būs tā, kura varēs bik piestrādāt no mājām un es būšu tā, kura ofisā strebs ārā visus sūdus. Kā arī tas nozīmē, ka varēšu rukāt kā īsts darba zirgs. Jau atkal!!! Un vēl tas nozīmē, ka man tikt pie bēbja nav vēlams, jo nevienam nav vajadzīgas 2 jaunās māmiņas, kuras strādā no mājas un ofisā tik pat kā neviens neuzturās. Tātad, būs vajadzīgs patstāvīgs cilvēks un man neviens darbu mājās nedotu, jo otra kolēģe ir pasteigusies pirms manis, kas savukārt nozīmē, ka piepelnīšanās iespēja ir pielīdzināma nullei, un vēl tas nozīmē, ka atgriešanās iespējas kritiski samazinās.
Protams, protams, man nav bērnu, es nezinu, kā tas ir, un nav teiks, ka man vispār dekrētā esot gribētos strādāt. Un tik pat labi man varētu būt bērns, kurš nemaz neļauj strādāt, bet vienmēr var iztēloties labāko- mierīgs mazulis, atbildīgs tēvs un gana daudz laika, ko varētu aizpildīt ar mazu papildus ienākumu gūšanu :)
Ok, protams, tagad kolēģes "mega pārsteigums" liekas dramatisks un laiks tāpat visu sakārtos pa plauktiņiem, bet vienu gan man ir jāapņemas- ja jutīšu, ka sāku strādāt pamatīgas virstundas, tad būs jāsaņem drosme un jāsaka vadībai, ka vajag palīgu, jo strādāt tā, kā pusotru gadu ne tik senā pagātnē, es vnk vairs nevaru atļauties! Kaut vai veselības dēļ, vnk nevaru!!!
Un vēl, ja jutīšu, ka ir pienācis mans laiks, tad vnk būs jāsaņemas nerēķināties ar citiem un jādara, kas jādara..