gads
Smieklīgi- gads riņķī, bet lasot pēdējos ierakstus liekas, ka tieši to pašu gribas uzrakstīt atkal.. Īstenībā ir trakāk! Darbā joprojām ir saspringums, tagad it kā paliek labāk, jo kolēģe pamazām atgriežas no dekrēta un paliek vieglāk. Bet tajā pašā laikā apjomi tikai aug un tēriņi arī- tāda sajūta, ka neviens vairs neatceras krīzi un to, kāpēc tāda bija.. Bet ne jau par to ir stāsts! Patiesībā ir skumji apzināties, ka pusotru gadu dzīvoju cerībā, ka nu jau būs vieglāk, bet kā nav tā nav. Vēl trakāk ir tas, ka esmu pamatīgi sačakarējusies galvā un arī fiziski. Nu jau esmu tik tālu, ka vairs nesmēķēju un nedzeru kafiju, lai gan šīs 2 lietas bija tās, kas deva baudas un miera mirkļus saspringtajā ikdienā. Bet man vnk pārāk bieži ir slikti, lai es vēl vairāk kaitētu organismam ar kofeīnu un nikotīnu.
Arī tagad, esot Budapeštā, man ir nelabi, lai gan vajadzēja būt tā, ka nomainot vidi un atslābinoties visam bija jābūt ok.. Bet to es savam ķermenim nespēju iegalvot! Vienā mirklī jūtos labi un pat sāku sapņot par skaistu skatu, tabaciņu un Starbucksu, bet jau pēc minūtes man ir slikti un gribu tikai atpakaļ uz viesnīcu.. Šķiet ceļojums bija pēdējais piliens, kad sapratu- jāmeklē palīdzība, jo pašas spēkiem galā netikšu.. Secinājums labs, tikai vajadzētu to arī realizēt!
Bet vispār pilsēta smuka- patīk daudz labāk par Romu-, bet, protams, Francijas dienvidiem nekas nestāv klāt. Laikam tomēr iepriekšējās dzīvēs būšu bijusi muižniece, kas dzīvojusies pa lavandas laukiem Provencē:)