pamazām, mazītiņām
Nu jau viss pamazām sakārtojas. Darbi ir iegājuši noteiktā ritmā. Viss iekavētais ir paveikts un var uzlepot. Ja janvāris vēl bik kliboja, tad febr. būs perfektā kārtībā, tieši tā kā tam bija jābūt visu laiku. Pamazām pat sanāk palasīties cibu un grāmatas pašķirstīt. Bet lielākais prieks, ka beidzot savam darbam redzu jēgu. Šodien šefs tika informēts, ka martā sākšu strādāt tikai jaunajā amatā (tas gan nav līdz galam izlemts, bet uz to tiek iets). Tīri cilvēcīgi viņš, protams, mani saprot, bet citādi bija satriekts un tā arī pateica, ka "neļauj" mani savākt, jo vienmēr esmu bijusi te, bet tagad viņam būs jālauza galva un jāmēģina atrast kaut uz pusi kko tik sakarīgu kā es :D
Bet vispār gads šķiet iesācies labi un neskatoties uz slodzi jūtos apmierināta. 6dien uz kalna pat sajutu veco, labo kaifu, ko dod laišanās no kalna. Tur noteikti liels pluss bija Ozolkalna krēslu pacēlājiem, kuru dēļ mani ceļi tika saudzēti un vispār nesāpēja. Tagad atkal gribas snovot, tik žēl, ka darba dēļ nesanāk brīvdienas :(