vēlmes, vēlmītes
Jo vairāk pelēcības, jo vairāk domāju par Nicu.. Man tik ļoti gribas tur atgriezties. Ideālajā variantā kkad decembrī-februārī, kad tūristu tik pat kā nav, darbojas tikai vietējiem domātie iestādījumi, bet tajā pašā laikā viss notiek- mierīgāk, bet notiek. Tas nekas, ka arī tur būtu padrūms un lietains, bet man vnk gribas turp. Varbūt ir naiva cerība, ka atgriežoties saprastu, ka mana sirds tomēr tai nepieder. Toties, ja aizbrauktu "nesezonā" un vienalga vēlētos atgriezties atkal un atkal, tad viss būtu skaidrs- esmu iekritusi uz palikšanu. Šorīt ēdot "austiņu" momentā atcerējos Nicas mutē kūstošo.. Tad vēl izlasīju Santā par Franču Rivjēru rudenī.. Un sentiments, un gribulis ir klāt. Ehh..

Vispār man iet gandrīz labi un ar to patreiz pietiek.