labāki medību lauki
Dārgajam opīts nomira. Es, kā jau vienmēr, kad tas notiek ar veciem, slimiem cilvēkiem, domāju, ka tā ir labāk, ka viņiem vairs nav jāmocās. Iespējams mani tas īpaši nesatrauc, jo esmu bijusi gana daudzās bērēs- vairāk nekā man savos 24 būtu vajadzējis būt. Iespējams nesatrauc, jo miršanu nekad neesmu uzskatījusi par kko sasodīti traģisku. Man jau liekas, ka tā vnk notiek. Pietam, mēs jau sērojam tādēļ, ka esam egoistiski un negribam šķirties no konkrētā cilvēka, bet vajadzētu tak priecāties, ka mums tik tuvais cilvēks vairs necieš. Protams, cita lieta ir jaunu cilvēku nāve,nelaimes gadījumi.. Īpaši tuvie cilvēki man ir maz un cerams, tie dzīvos vēl ilgi un laimīgi, lai man savas domas par nāvi nebūtu jāmaina, bet tik un tā es jebkuram tuvajam novēlētu nomirt ātri, nevis ilgi mocīties un būt bezspēcīgam dārzenim uz gultas.
Toties tagad ir divejādas sajūtas par gaidāmajām bērēm. No vienas puses, protams, būtu glupi, ja tās notiktu, piemēram, 7dien vai vēlāk, jo mēs jau no rīta braucam prom, bet tajā pašā laikā man to gribētos, jo bēres toč nav tas, kurp vēlētos doties. Egoistiski, bet fakts. Es gan paredzu, ka tās notiks 6dien un tā vietā, lai ietu uz kino es mēģināšu atrast kko melnu mugurā velkamu.