prieki/vilšanās/prieki
Nedēļas nogale pagāja mierīgi- bijām Ventspilī, kas kā pilsēta man vienmēr ir patikusi, bet pilsētas svētki un tie pūļi bija pārāk nogurdinoši. Vedēji bija pacentušies un uzrīkoja atrakcijas, lika atjaunināt kāzu dienā dotos solījumus utt. Izskanēja, ka vajadzētu arī nākošos gadus visiem kopā kkur braukt pa LV, tikai man kkā nebija kāzu jubilejas sajūtas, bet varbūt, ka galvenais ir kopābūšana ar vedējiem un krustbērniem.. 7dienu pavadījām jauki pusdienojot un vakarējot vedēju dārzā. Krustdēls pierādīja, ka zīdaiņi ir jauka padarīšana, jo tikai ucinās un bubinās. Savukārt krustmeita parādīja raksturiņu kā jau gandrīz 5gadniekam piedienās- toties Ventspilī viņa turējās ļoti braši un uzvedās ekselenti. Bet kā jau paredzēju Dārgais svinīgumu neradīja, pat nedaudz "pārspēja" manu skeptiskumu un pat puķes neatnesa- biju gan domājusi, ka šo minimumu viņš izpildīs.. Saprotu, ka mana dāvana arī nebija nekas īpašs, bet vismaz uzmanība tika izrādīta un kāzu kūkas gardais dublikāts arī gaidīja ledusskapī. Līdz ar to pierādījās, ka dzīves mazās svinības vajag rīkot man pašai vai tad negaidīt neko- tik jāiemācās nebojāt savas izjūtas un arī vīram nepārmest, jo jāatceras, ka viņš ir vīrietis parastais, ne "viens no retajiem".

Bet neskatoties uz mazajām ķibelēm, kūka bija fantastiski garda. Kā arī izrādījās, ka Ventspils ielas ir ļoti tīras, jo kājas bija tikpat netīras kā staigājot pa Rīgu, tik atšķirība, ka man kājas bija kailas, jo saplīsa "iešļūcenes".