sapnis
Ai, kā man gribētos mājiņu ar vecajiem laukakmeņu pamatiem..
Tur būtu stiklota veranda. Molberts. Veca, veca kumode, pilna ar eļļas krāsu tūbiņām. Karalisks dīvāns un pavisam noteikti vieta manam buldogam.
Tad nu es tur sēdētu, domīgi smēķētu tabaciņu, kūpinātu vīrakus un gleznotu, daudz, daudz gleznotu..

Nez, kas man ar to gleznošanu uznācis? Nu ļoti gribas, bet vienlaicīgi ir sajūta, ka manām mājām tas nepiestāv. Pirmkārt jau šaurības dēļ, jo molbertu pavisam noteikti nebūtu, kur nolikt. Varbūt, ja balkons būtu stiklots, tad varētu darboties tur, bet tik un tā tas nebūtu tas.
Gribas to dabas tuvību un nesteidzību, to sajūtu, ka gleznošana ir kā meditēšana un laiks vnk apstājas.
Šķiet, tā varētu dzīvot mūžīgi, pat nepamanot kā aizskrien laiks..


Bet tagad man priekšā ir brīvdienas un atlikušas 3 darba dienas līdz Londonai- es atkal jau sāku skaitīt laiku.