brr..
Pierasta parādība ir, ka vecāki ved bērnus uz kalnu un paši tup kkur siltumā. Manā gadījumā ir otrādi- es vedu vecākus slēpot, bet pati kafijoju, lasot grāmatu. Joprojām neesmu saņēmusies uzrausties uz slēpēm un snovu esmu atstājusi aizmirstībā. Attaisnoju sevi, ka visas kalnā būšanas reizes ir bijis ap -13* un tas ir daauuuudddzzzz par aukstu. Toties vienīgajā reizē, kad varējām aizbraukt paslēpot ar Dārgo, viņš mani pasūtīja, jo mācījās, mācījās, mācījās..

Toties šodien izbaudīju, cik ļoti esmu atkarīga no savas Princesītes. Pirmo reizi pa šiem 5 ar pus gadiem, viņa nolēma no rīta nerūcināt savu motoru. Paspēju jau sabīties, ka nu ir sūdi vagā, jo līdz darbam palikušas mazāk kā 30min, bet ar tramv. jābrauc vairāk kā stunda, bet paldies dievam mana mašīnīte tomēr nolēma pamosties no ziemas miega. Nez, kas viņai bija uznācis? Ceru gan, ka tas neatkārtosies, jo šitādā aukstumā pārvietoties ar sabiedrisko nepavisam negribas. Protams, negribas arī tad, ja nav auksts :D