žēlabas
Saprotu, ka man nav par ko čīkstēt, bet es čīkstu.
Jā, man ir mīlošas attiecības, normāla mājvieta, abiem ir darbs un krīzes laikā varam pat paceļot, es nesalstu sabiedriskajā, bet pārvietojos ar auto, veselība arī daudz maz ir laba, ir forši draugi, vecākiem arī viss ir ok un principā man VAJADZĒTU būt apmierinātai..

Bet es neesmu. Un?


Patreiz liekas, ka aizejot no darba viss atrisināsies, bet tā nebūs, jo vietā jau nekas jauns un interesants nenāks.
Trakums ir tas, ka man pašai un tikai vienīgi pašai ir kkas jādara, lai kko mainītu, bet negribu pakustināt ne pirkstiņu.
Vnk negribu!