vīramāte
Vīramāte atkal izcēlās, mēģinot pierunāt svētīt laulību katoļu baznīcā. Viņa laikam mierā nekad neliksies, pat mēnesis nepagāja. Es sēdēju un klusēju, Mīļotais arī nebilda ne vārda. Mēs tik klausījāmies par to, ka tā vajadzētu, ka luterāņiem laulība nav sakraments, ka var šķirties utt, bet nu jā, katoļu laulības ir jāapdomā kārtīgi, jo tad tiešām nedrīkst šķirties un jānodzīvo visa dzīve kopā. Vienā brīdī man gribējās pateikt- ok, es sapratu, tagad mēs šķirsimies, bet izdarot to katoļos noteikti to nedarīsim ;D Vienīgais, ko pateicu skaļi- ne no baznīcas, ne zagsa vai vnk kopā būšanas nav atkarīgs, cik ilgstošas būs attiecības. Uz to man pateica, ka katoļos tas tomēr ir nopietnāk. Vienvārdsakot, patreiz mēs vīrs ar sievu nemaz neesam. Šito es kkad ziemā dzirdēju no Mīļotā, ka kamēr mēs nebūsim svētījušies katoļos, tikmēr viņš mani par sievu neuzskatīs, bet šī ideja viņam ātri pārgāja, jo bik viņš balansēja uz naža asmens.. Ar šādu uzskatu varēja gadīties, ka kāzu vispār nebūtu.

Toties vīramātes izlēciens ar Mīļoto netika apspriests- esmu laba un turēju mēli aiz zobiem, tādā veidā neizraisot kārtējās nevajadzīgās diskusijas. Pietam, viņš jau nav vainīgs, ka viņam tik ... gadījusies.