ceļojumi
Palasījos Santu un varu piekrist, ja attiecībās kkas nav labi, tad atliek vien doties kādā ceļojumā un viss pats no sevis sakārtojas pa plauktiņiem.. Ceļošana laikam ir kkas tāds, bez kā es nevaru, tāpat kā auto.

Man atliek vien pateikties augstākajiem spēkiem, ka ir iespējas to darīt, citādi varētu pārņemt sajūta, ka vnk iekšēji sapūstu. Priecājos arī, ka dzīvoju šajos laikos, nevis kā mūsu vecāki, kuriem vnk nebija iespējas kkur doties, kamēr "dzelzs priekškars" nebija kritis un tālāk sekoja 90tie ar beznaudas periodu..


Vēl mani fascinē kā viss nokārtojas, ja kko patiešām vēlos. Gluži kā ar Nicu, kad biju totāli apsēsta, ka vēlos tur nokļūt, bet reāli sapratu, ka tas nenotiks, jo bija sasodīti dārgi, bet pēc 10mēn. jau iznācu no dzīvokļa pašā Nicas sirdī un devos pēc brokastu kruasāniem, jo airbaltics bija uztaisījis tiešos reisus un vairs nebija jāizmet 700/800Ls par biļetēm. Toreiz Mīļotais uz beigām kko pukstēja, ka atpūta kļūst bik pa garlaicīgu, bet tagad viņš regulāri atgādina, cik tas bija sasodīti fantastisks ceļojums.
Līdzīgi bija ar Amsterdamu.. Izdomājām, ka ir jābrauc, bet kkas īsti neštimmēja un lietas negribēja īsti kārtoties, bet jau pēc 2ned. mēs sēdējām savā auto un bijām ceļā.

Tagad jau kādus 6mēn. esmu totāli apsēsta, ka man vajag Venēciju agrā rudenī vai vēlā pavasarī un burtiski jūtu, ka to drīz piedzīvošu, nezinu, kad un kā, bet es būšu Venēcijā.
Bet augustu es gaidu ar lielu nepacietību, jo man Barselonu gribas vairāk par pašām kāzām. Arī Mīļotais pirms kāda laika atrakstīja, ka vēlētos, lai jau tad būtu kāzas un mēs jau sēstos lidmašīnā. Šķiet mēs vnk esam totāli noilgojušies pēc kāda ceļojuma!