pļāpas un kāzas
Wow, reizēm ir ļoti noderīgi vnk papļāpāt, jo var uzzināt šo to interesantu..
Tā nu sanāca, ka ar krustmeitu uz ZOO neaizgājām, jo nejēdzīgi laikapstākļi bija, toties pavadījām visu dienu kopā, pa vidam pļāpājot ar viņas vecākiem. Tā nu tik izlemts, ka viņi tomēr būs mums kā ritīgi vedēji, ne tikai parakstīsies baznīcā. Tas nu ir darīt- tagad būs miers, vismaz šajā ziņā:)
Tāpat arī izrādījās, ka viņi ir kopā 9 gadus, bet es biju pārliecināta, ka 7:) Tad iznāk, ka 2 gadus viņi slēpa no radiniekiem, ka ir kopā, vēl 2 cīnījās ar visiem "sūdiem", kas bira pār viņu galvām no Mīļotā un viņu brālēna klana un tagad ir 5 gadus precējušies. Lūk, to es saucu par izturību:)
Tāpat krustmeitas vecāki mani izbrīnīja ar teikumu, ka Mīļotā māte patiesībā ir sajūsmināta par mūsu kāzām- man droši vien sejā bija WTF izteiksme :D Vienīgais, ka viņai nepatīk (kā jau īstai katolietei), ka precamies luterāņu baznīcā jeb precīzāk pat tas nav tik sāpīgi kā Mīļotā izmestā doma, ka pats varētu pāriet luterāņos, bet tas jau nenozīmē, ka viņš patiešām to darīs..
Vienvārdsakot man tas viss bija baigais pārsteigums un tagad nezinu, ko domāt, jo no vienas puses gribētos ticēt, ka viņa māte beidzot ir samierinājusies ar mūsu attiecībām, bet tajā pašā laikā es atceros notikumu pirms 2,5 gadiem, kad man beidzot likās, ka viss tiešām ir baigi ok, bet viņa iedūrua dunci mugurā un es sev nosolījos nekad viņai vairs neuzticēties.

Bet vispār viss ir forši un beidzot šķiet, ka palikuši tikai sīkumi, ko apdarīt.