vienmēr, kad aizdomājos par nāvi, rodas tikai 2 jaut.- vai mani tuvie zina, ka vēlētos, lai tieku kremēta un ja mirtu nelaimes gadījuma dēļ, lai mani orgāni tiek izmantoti transplantācijā.
zinu, ka Mīļotajam par transplantāciju minēju, bet par kremēšanu?
tāpat arī mamma vienmēr ir teikusi, lai viņu kremēju un tāpat arī, lai lieku pansionātā, ja viņai vecuma marazmi nāk virsū un sāk man bojāt dzīvi.
izlasīju interviju, kur sieviete bija uz lapiņas uzrakstījusi, ka nevēlas, lai liek zārkā, bet kremē un spēlē kko no Depeche Mode, un vīrs bija atradis šo lapiņu un tā arī izdarījis. man liekas, ka tas ir skaisti, ka katram vajadzētu izteikt savu vēlmi un palicējiem tā arī izdarīt, ja arī tas neliekas kādam īpaši pieņemami..
patiesībā dīvaini, ka manā ģimenē ir tik pierasti par šo visu runāt, jo Mīļotajam tas liekas kkas galīgi briesmīgs un nevajadzīgs- vismaz ir radies tāds priekštats, jo viņam mūsu jociņi par nāvi ir pārāk melni un neizprotami. reizēm pat aizdomājos, cik patiesībā ir dīvaini, ka man jau no 20.gadu vecuma stāv testaments pie notāra, bet citiem sirmgalvjiem tāda nekad nav bijis. bez maz vai tā, ka es rūpīgi, pati nezinot, gatavotos nāvei, bet patiesībā jau ir tā, ka man vnk patīk ka viss ir sakārtots un skaidrs, lai nav nekādi pārsteigumi no zila gaisa- to es neciešu visvairāk:)