kārtējo nakti slikti gulēju, tagad tāda pusaizmigusi.. pat nemanīju, ka pa ceļam kolēģis man bija pīpinājis un mājis, vnk pusaižmiegtām acīm braucu un neko daudz pa malām neredzēju.

krastmala bija kā izmirusi, dažas mašīnas, neviena cilvēka, tikai pārītis, kas atspiedies pret margām gar Daugavu, skatās kkur tālumā, ritīgs miers. es tā vairs nemāku..

tieši tajā momentā SWH Reiters saka, ka kāds skatītājs esot uzrakstījis, lai vismaz 1x gadā, Lieldienās, cilvēki apstājas un neskrien, protams, es tajā brīdī braucu nedaudz virs atļautā ātruma, lai paspētu ieskriet veikalā pirms darba, jo dārgie kolēģi ir aizmirsuši pasūtīt h2o, bet es bez tā kā bez rokām.

nākamā doma ir par ēdienu, ka vēlētos šodien notiesāt tiešām gardo veģetāro picu, bet piebremzēju sevi ar domu, ka man pienākas gurķmaizītes un dažas lašmaizītes, tad jau redzēs.. tagad man pienākas lielā lattes krūze un cerība atmosties līdz vakaram.