šovakar pirmo reizi sajutos tiešām lepna par savu līgavaini (bāc, cik tas dīvaini skan, bet vīrs būs vēl trakāk :))
PR priekšniece bija ieskrējusi un kko pļāpājot, ieraudzīja manu gredzenu, un sāka to apbrīnot, uzslavēja džeku, kurš esot kārtīgi pacenties utt. un es tiešām sajutos lepna par Mīļoto un šo gredzenu, jo iepriekš vnk ir bijuši komplimenti par tā skaistumu, bet ne no tik zinoša cilvēka šajā ("akmeņu") sfērā. patiesībā, pavisam glups iemesls, ar ko lepoties, jo tā taču ir tikai lieta (lai arī man ļoti nozīmīga), bet sajutu reālu pacēlumu tajā brīdī:)

un lielākais prieks man ir par to, ka nav pagājusi ne diena kopš oktobra, kad nebūtu priecājusies par šīs lietiņas smukumu.. lai gan patiesībā man patreiz vajadzēja teikt, ka nav pagājusi ne diena bez prieka, ka precos ar Mīļoto, bet tas būtu bik samelots, jo sarežģījumi jau ir visiem, bet galvenais ar tiem tikt galā..