nez, kādēļ visas sarunas sākas tieši tad, kad beidzot laicīgi aiziets gulēt..
pietam, nākamajā dienā jāiet uz darbu.
tagad acis krīt ciet un darbā kafijas automāts aizvests labot.
runājām par kāzām un to, vai tas vispār ir vajadzīgs. gala rezultātā kā vienmēr izspriedām- a, kāpēc ne?
mums nav iemesla precēties, nav iemesla neprecēties, nav iemesla šķirties, vispār mēs vnk plūstam pa dzīvi un svinības tak ir foršas..
tik jautājums, vai tas ir īstais iemesls laulībām?
tajā pašā laikā, cik tad ilgi gaidīt? vēl 5 gadus? patiesībā grūti aptvert, ka aptuveni mēnesi pēc noliktā datuma, mums paliks 5 gadi. tas liekas daudz, lai gan patiesībā nemaz tik daudz nav.
mums bieži vaicā, kāpēc mēs esam kopā, kāpēc taisāmies precēties.. bet atbildes nav, izņemot- a, kāpēc nē? par to, kopā būšanu, gan mums atbildes nav.. vnk esam. laikam jau tomēr saderam kopā, jo esam tik dažādi, totāli pretpoli, vienīgi izskatā līdzīgi- daži pat ir domājuši, ka esam brālis ar māsu un mamma vienreiz nevarēja atšķirt, kurš no mums ir bildē :)
bet vispār, viņš no rīta piezvanīja un pateica, ka zin, kāpēc grib mani precēt- jo labāku priekš viņa diezvai atrast :) tāpat arī man nākas atzīt, ka diezvai es spētu atrast kādu labāk piemērotu man, jo īpaši tik pacietīgu, pietam, viņš noteikti būs lielisks tēvs!