šonakt pienāca brīdis, kad sapratu, cik ideāli būtu dzīvot vienai.

nē, ideālāk būtu dzīvot lielā, lielā privātmājā kopā ar kādu, kuram būtu savs kabinets, vēlams kkur pagrabā, tālu prom no guļamistabas.


sasodīti pieriebies ir aizmigt tikai ap pl.3, jo Dārgais otrā istabā mācās.
ja vēl es nestrādātu, bet būtu totālā mājsaimniece, tad tas būtu bik paciešamāks, jo es tak pa dienu varētu pačučēt, bet tagad man atliek tikai sevi pažēlot un gaidīt darba dienas beigas.

sasodīts lūziens nāk virsū un uz augšu arī bik rauj- tik tālu viņš ir mani novedis.
sajūta it kā zīdainis būtu mājās.