nez, kurā brīdī esmu kļuvusi par totālo vasaras cilvēku?

ja agrāk par visu varu vajadzēja darba dienas vakarā kaut uz stundiņu aizlaist uz kalnu pasnovot, nerunāsim nemaz par brīvdienām, tad tagad drebuļi metas to tādas domas vien.
sniegs man liekas paciešams tikai tad, ja esmu ieritinājusies segā, pie tējas krūzes un tv vai kādas grāmatas.

skaisti jau ir, kad puteņo, bet atrasties ārā, nu nē, paldies, tikai tad, ja citas izejas nav- kā šodien, kad Mīlulis palika guļot siltajā migā, bet es slējos, lai dotos uz darbu.


mani velkt tikai un vienīgi uz dienvidiem, kamēr Mīlulis sapņo par ziemeļiem. jauki no viņa puses, ka man piekāpjas, laikam saprot, ka pa daudz būtu no manis prasīt, lai es salstu ziemā un vēl vasaras ceļojumos dodos uz kādu vēsāku vietiņu.