nedēļa iesākās vareni..
ar paziņojumu par štatu samazināšanu un pārcelšanu atkal uz āgenskalnu.. besī ārā- 2 gadu laikā tā jau būs ceturtā pārvākšanās uz citurieni, pietam, šoreiz nekas spožs, jo telpā kopā ar īpašnieku, grāmatvežiem un pārējām "ausīm", kas klausīsies, ko es daru! vienīgais labums, ka strādāšana būs 10 dienas mēnesī, par to pašu algu, ko saņemu tagad par 15 dienām, vienīgi darbs būs ar dubultu slodzi, jo jāpilda 2 amatu pienākumi- tas gan mani nesatrauc, bet tās "ausis"..

tagad visu laiku sēžu un domāju, vai gribu palikt.. sen jau iekšā tup tā doma, ka gribas kko citu meklēt, bet vienlaicīgi nevaru saprast, ko citu gribu, jo patiesībā gribu sēdēt mājās un nedarīt neko.. moš, to arī varētu atļauties darīt, ja vasarā neplānotos lielie izdevumi.


bāc, vnk nezinu, ko iesākt.
saprotu, ka tas ir grūdiens no augšas, lai sāku darīt kko lietas labā, bet nekādi nevaru saņemties!