mans niknums ar ko metos viņam virsū izpaudās tā, ka ļoti mierīgā, nosvērtā, bet nopietnā balsī, mēģinot visu laiku skatīties viņam acīs, pateicu, visu, ko domāju, t.i., ka ir pilnīgi netaisnīgi, ka kādam maksā vairāk kā man, lai gan esmu labāks darbinieks vai vismaz līdzvērtīga, ka pieprasu, lai mums maksā vienādi, ka vēlos zināt, kad paaugstinās algu un vēlos dzirdēt viņa komentārus par šo visu situāciju, kas radusies.. uzskaitīju visu, kamī esmu labāka un situācijas, kad esmu glābusi viņu no sūdiem, kamēr otrs šis cilvēks tos sūdus radīja.. ai, da saruna bija vnk nopietna, bez bļaustīšanās un atklātas agresijas, bet ar savu skatienu un auksto toni, es pateicu visu un viņš visu saprata- pēc tam nāca pieglaimoties man, lai tikai nedomāju sliktas domas un ar cerību, ka tas nebojās mūsu attiecības un blā, blā, blā.. diemžēl mans priekšnieks neuzklasa nedz konstruktīvas sarunas, ne bezjēdzīgu bļaustīšanos, viņš tik un tā paliek pie sava un kkas mainās tikai tad, ja viņš pats to iepriekš jau ir izdomājis.. tā nu es vnk gribēju parādīt, ka neesmu pilnīga zoss un ka uz mani vairs nevarēs paļauties tāpat kā agrāk!