suņi
besī ārā- kā izlasu, redzu vai dzirdu stāstu par nelaimīgiem dzīvniekiem, jo īpaši suņiem, tā asaru plūdi garantēti.. nu kur var būt tik raudulīgs cilvēks par konkrēto tēmu. stulbums, ka apzinos, nedrīkstu to visu laist sevī un skatīties, bet tik un tā skatos un paraudu, skatos tālāk, atkal paraudu..
vispār jau neesmu no raudulīgā tipa, šķiet, ka asara nav birusi jau gadu (moš mazāk, bet katrā gadījumā neatceros, kad pēdējo reizi bija lielā raudāšana), katrā gadījumā par citām tēmām. bet par suņiem tas ir regulārs stāsts- kādu laiku turos un neskatos neko, ko nedrīkstu, tad atkal noraujos, paraudu un atkal turos.. kā tāds narkomāns :)

interesantākais, ka man kā sievietei ļoti vajadzētu pārdzīvot par bērniem un viņu liktām, bet tie mani atstāj vienaldzīgu. gluži tā jau nevar teikt, ka pie kājas, nu noskatos, nodomāju, cik briesmīgi un viss, bet kā tēmā suņi, tā tik slikti ap dūšu paliek..

tuvākajā laikā domāju doties uz patversmi par brīvprātīgo, jau sen biju nolēmusi to darīt, bet pagaidām baida, ka būs par smagu priekš manis, ka nespēšu noraudzīties tajās visās skumjajās acīs. zinu, ka nevaru nevienu dzīvnieciņu tagad ņemt, bet tā gribētos vismaz kādam palīdzēt..

kaut man ātrāk būtu privātmāja, kurā varētu paņemt lielu, skaistu milzeni no patversmes!