suņi
vienu es nesaprotu savā uzvedībā- tiklīdz runa ir par dzīvniekiem, īpaši suņiem, tad mana sirds kļūst mīksta.. ja ir runa par patversmju suņiem, man nāk raudiens. ja redzu suni, kas ir bez mājām, man nāk raudiens. ja redzu vardarbību pret suņiem, man nāk raudiens. man pat nav jāredz, man vajag tikai kko izlasīt par suņa nelaimi un manī viss sagriežas.
ja kko dzirdu par cilvēkiem, tad emocijas manī parasti neraisās- vienalga bērns, vecs cilvēks, pieaugušais, viss vienalga.
suns tā ir milzīga vājība man- es varētu savākt visās mazās nelaimes čupiņas savās mājās, ja vien apstākļi ļautu. paldies dievam, mans veselais saprāts vēl ir vietā un nekādas muļķības neesmu sastrādājusi- iespējams tikai tādēļ, ka man būtu žēl mana kaķa un arī tā suņa, kas nonāktu kaķa rokās!

ja kāds gribētu mani sāpināt, tad atliktu vien man parādīt kādu nelaimīgu suņa dvēselīti un ar mani būtu cauri.
laikam esmu nežēlīga pret cilvēkiem, jo tie galu galā paši var sevi aizstāvēt. un neiestāstīs man neviens, ka bērni ir nevarīgi, jo bērnus vienmēr kāds pažēlos vairāk nekā dzīvniekus!!!

un tas ir tas, ko nesaprotu- kā man var nebūt žēl bērnus, bet tik ļoti aizskart suņu bezpalīdzība!?!